Vai grupas pagātnes uzvaras un ģenialitāte dod tiesības pievērt acis uz tās neveiksmēm?
Tāds, lūk, retorisks jautājums rosās prātā, klausoties triphopa ģēniju, Bristoles trio “Portishead” trešo studijas plati, kas nule nākusi klajā, pēc “nieka” desmit gadu ilgas pauzes. Iemesls gaužām prozaisks – ne jau nu tikai šo rindu autors vien jaunās plates gaidīšanas laikā tā, nevilšus iemeta ausi, piemēram, slavenā Rouzlendas koncerta audioierakstā vai platē ‘Dummy’. Ausīs vēl skanot dziesmai ‘Mysterons’, jaunās plates smagnējā, sarauktai pierei tēlaini līdzvērtīgā daba un sākotnēji šķietamais melodiskais monotonums liek neziņā raustīt plecus.
‘Third’ spožums un posts slēpjas faktā, ka mūsu priekšā ir citādāki “Portishead”. Te ar industriāliem elementiem (‘Machine Gun’) vai progroka transponējumu “Portishead” gaumē (‘Small’), te atkal – ar dziļi intravertiem, dziļdomīgiem “vienas nots” skaņdarbiem (‘Nylon Smile’), kas 4 minūtes no vietas kā tādu mantru aptamborē vienu pašu tēmu (vai kaut ko tai attāli līdzīgu). Un atkal dilemma – dies’pas’, ja viņi būtu izlēmuši pēc desmit gadiem atgriezties tādi paši, kādi pazuda no aktīvās mūzikas skatuves. Gara acīm jau redzu recenziju virsrakstus no stila: “Jau labu laiku ir 21.gadsimts, Besa!” vai “Portishead sāk pretendēt uz balvu par mūža ieguldījumu mūzikā” utml. Tai pat laikā loģiskā tēze “pastāvēs, kas pārvērtīsies” nav tas vieglākais ceļš ne mūziķim un nekādā ziņā ne klausītājam.
Tad ko es varu ieteikt? Neskatīt vīru pēc cepures, varbūt. Jo ‘Third’ ir “grūts” un dziļš ieraksts, līdz kura pareizai uztverei ir jānonāk. Koncepcija nevis stāsts; forma nevis saturs – tie ir galvenie ‘Third’ raksturlielumi. Šeit ir runa gan par klausītāja, gan pašas grupas iekšējiem meklējumiem, dilemmām, kuras, manuprāt, ļoti veiksmīgi ir raksturojusi pati grupa, sakot, ka vienā mēģinājumā sarakstītās dziesmas tiek atzītas par lieliskām, bet jau nākamajā viss ticis pārstrādāts. Jā, šādā situācijā ir viens solis līdz frāzei “samocīts albums” un, ja godīgi, pats vēl ‘Third’ klausīšanās un izzināšanas procesā neesmu ticis tik tālu, lai, liekot roku uz sirds, varētu pilnībā apgalvot, ka ‘Third’ NAV samocīts albums. Tas ir saturiski bagāts, bet par plūstošu to nosaukt būtu visai konkrēti pasniegt vēlamo par esošo.
Aiz loga vērojamais, ilgi gaidītais pavasaris absolūti neiet kopā ar Besas Gibonsas nupat jau patiesi raudošajām vokāla partijām un brīžiem mežonīgi depresīvajām instrumentācijām, tas tiesa, un, iespējams, arī tas var traucēt ļauties ‘Third’ spēkam. Jo tāds šis albums patiesi ir – spēcīgs, kaut vai spējā neatklāt “visas kārtis” un ar katru jaunu klausīšanās reizi atklāt pa drusciņai vairāk no savām satura bagātībām nekā iepriekš.
Jā, tam ir vajadzīga pacietība. Jā, absolūta taisnība tam kritiķim, kurš jau rakstījis, ka ‘Third’ nebūs visvairāk klausītais “Portishead” albums, bet gan tas, ko aizvien vairāk piesauks, atributējot šā kolektīva ģenialitāti. Jā, ja šobrīd (gluži kā šo rindu autoram vēl gluži nesen) domājat, ka ‘Third’ ir izteikti nemelodisks un pārāk “nekāds”, tad pataupiet ‘Third’ rudenim – komplektā ar samirkušām lapām peļķēs un pelēkām debesīm ‘Third’ varētu beidzot arī jums pastāstīt, par ko ir stāsts.
“Portishead” – ‘We Carry On’ @ ATP Minehead 2007
[youtube 5nZZ1__dQ0E nolink]
Noklausies:
‘Hunter’
[audio:Portishead_Hunter.mp3]
‘The Rip’
[audio:Portishead_TheRip.mp3]
‘Machine Gun’
[audio:Portishead_MachineGun.mp3]