Mazliet novēloti, tas tiesa, bet nespēju atturēties “atdot godu” pašmāju slavenākajam pankroka kolektīvam un sveikt viņus ar sava debijas albuma iznākšanu – tam bijuši nepieciešami “nieka” desmit gadi.

Izlaidīšu pasāžu par grupas vēsturi, jo neesmu nekad bijis tik “neformāls”, lai varētu lepni virpināt sentences no stila “toreiz, kad ar Peksi kodām pie Brīvības pieminekļa…”. Galu galā, manuprāt, ikvienam, dzirdot abreviatūru PND kā pasaules, tā Latvijas kontekstā viss ir skaidrs.

Tad jau drīzāk prātā nāk retorisks jautājums par to, vai pankiem piestāv albumi smuka CD izskatā, gluži kā tajā vecajā jokā par to, ka “īsti panki dirsu neslauka!”. Protams, ironija un protams tas ir lieliski, ka slavenākā vietējā pankmūzikas kolektīva “hiti” un visi pārējie drausmīgajiem tekstiem caurvītie skaņdarbi nu ir apkopoti un iegrāmatoti nākamajām paaudzēm. Jo, lai vai cik es būtu tikls vai pieklājīgs, uzskatu, ka “PND” frāze: “Man ir tik sūdīgi, ka / man ir vajadzīga / vienalga kāda / vagīna” ir veselas kultūras un laikmeta sauklis, līdz ar to – vēsturisks.

Plates nosaukums pastāsta, ka šeit darīšana ir ar praktiski visām pazīstamākajām “PND” repertuāra dziesmām (šeit kā “apslēptā dziesma” ir atrodams pat leģendārais ‘Sprīdītis’!), kuras, kā komentē pati grupa, ir “noteiktām cilvēku aprindām labi zināmas un, iespējams, nedaudz pat apnikušas”. Nevar nepiekrist. Taču, iespējams pat precīzāk frāze ‘Kas tas ir PND?’ lietojama, runājot par grupas sastāvu, kurš desmit gadu laikā mainījies neskaitāmas reizes. Šajā žanrā tas, domājams, nevienu īpaši neizbrīna.

Disks četrās garās dienās 2007.gada septembrī tika veikts Valmierā, “Lomika studijā. Saturiskā ziņā “PND” debijas plate daudziem visticamāk kalpos kā pirmā reize, kad tā – pa īstam beidzot uzzināt, par ko tad viņi vienā vai otrā dziesmā ir klaigājuši – albumam pievienotais tekstu buklets ir, nu jā – valodnieciskā ziņā skaists! Savukārt muzikāli albums brīžiem ir pat pārāk “pieglaudīts”. Tie nav “Exploited”, tie drīzāk ir tādi saldi “Sex Pistols”, bet nav jau arī tā, ka tas būtu kaut kas diži jauns. Iespējams, ka tikai man no tām dažām reizēm, kad esmu šos “dzīvajā” dzirdējis, atmiņā palikušas mazliet asākas emocijas.

Tiesa, savu artavu “kārtības” šeit noteikti pienesuši daudzie viesmākslinieki no grupām “Sils”, “Septiņi pieauguši vīrieši” un “All day long”, līdz ar to zināma profesionalitāte šeit ir jūtama. Ja es būtu naivāks, es paziņotu, ka albuma kārtīgajam skanējumam par iemeslu ir tas, ka visiem grupas dalībniekiem (vai vismaz daļai no tiem) plates ieraksta laikā ir nācies būt daudz maz skaidrā, taču tas, protams, ir smieklīgs pieņēmums.

Daudz vairāk kā par alkohola saturu solista asinīs albuma ‘Kas tas ir PND?’ klausīšanās laikā prāts nesas uz domām par “PND” un pankroka nākotni, ja tā var izteikties. It kā sevi nepieskaitu tiem cilvēkiem, kas pie katras izdevības gatavi pašausmināties un paziņot, ka, piemēram, viens vai otrs mūzikas žanrs ir miris un “vispār, tā mūsdienu mūzika…”. Taču pankroka sakarā – es ceru, ka kļūdos, taču nav, nav šim virzienam vairs iekšējas motivācijas. Jā, es kļūstu vecs, bet tieši tāpat vecs kļūst arī tas pats Peksis vai Pavasars, “PND” solists. No vienas puses politiskā situācija valstī un pasaulē ir tieši tāda, lai panku kultūrai būtu pilnas rokas ideju un plānu, kā visiem “buržujiem”, “kulakiem” un “cūkām, politiķiem” pateiktu, kur viņu vieta. No otras puses – tā vien izklausās, ka globālais nogurums un samierināšanās ir tikusi arī līdz pankiem, jo citādāk šīs kultūras šābrīža bezzobainību (ne burtiskā nozīmē) nav iespējams izskaidrot. Bet var jau būt, ka tas ir tikai klusums pirms vētras.

Noklausies:

‘Meitene’
[audio:PND_Meitene.mp3]

‘Divas valodas’
[audio:PND_DivasValodas.mp3]

‘Vagīna’
[audio:PND_Vagiina.mp3]