Kā būtu, ja pazīstamie burunduki – pasaules kaitinošāko/smieklīgāko vokālu īpašnieki (The Chipmunks) spēlētu progresīvo roku? Iepazīsties – “The Mars Volta”!
Pasaules un arī vietējai kritikai domas dalās – vieni aicina šo albumu dāvināt savam visļaunākajam ienaidniekam, citi ceļ teju vai debesīs to, ka šai ierakstā iepriekš patiesi šizofrēniskajiem “The Mars Volta” ir izdevies mazliet nolaisties uz zemes un piedāvāt klausītājam mazliet saprotamāku un vienkāršāku mūziku. Tiesa, vārds “vienkārši” nav visai trāpīgs, ja runājam par tik samudrītu progresīvā roka un neo-psihodēlijas kokteili kāds ir dzirdams ‘The Bedlam In Goliath’ garajās 90 minūtēs… Vienkāršāks, varbūt. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem grupas veikumiem.
Īsāk sakot – šis ir ieraksts ar deviņu minūšu dziesmām, pilnīgi ķertu buņģieri, kuru nudien gribētos redzēt “dzīvajā”, diezgan sūdīgām un vienveidīgām melodijām, kas arī “norok” citādākā ziņā visnotaļ pieņemamu, kaut arī klišejisku progresīvā roka ierakstu. Taču tā balss… Brr. Ja man totāli riebtos “Yes” un “Rush”, tad es varētu teikt, ka “The Mars Volta” vokālists izklausās pēc abu iepriekšminēto grupu vokālistu dueta. Un patiesībā tā arī izklausās, vienīgi šai līdzībai manās acīs ir drīzāk pozitīvs zemteksts.
Lai nu kā, ‘The Bedlam In Goliath’ savos mierīgākajos brīžos ir pielīdzināms nu-metāla un alternatīvā roka krustojumam. Taču tad, kad patiešām kļūst karsti, sajūta ir tāda, it kā pats Belcebubs būtu uzkāpis virszemē, sarijies “spīdu” un darītu TO ar piecām elektriskajām ģitārām uzreiz. Pilnīgi ķerta, taču saprātīgās devās patiešām “ieperoša” un, jā – ĻOTI ĀTRA mūzika! Ja džekiem būtu izdevies jau uz albuma vidu nekļūt tik ārprātīgi apnicīgiem un vienveidīgiem, tad, iespējams, šis varētu saukties par vienu no pēdējā laika aizraujošākajiem progresīvā roka ierakstiem. Tomēr nav arī tā, ka viņi nezina, ko dara. Ir vērts paklausīties.
The Mars Volta @ “Coachella”:
[youtube xjBwYzSVKTc nolink]
Noklausies:
Aberinkula
[audio:TheMarsVolta_Aberinkula.mp3]
Ilyena
[audio:TheMarsVolta_Ilyena.mp3]
Wax Simulacra
[audio:TheMarsVolta_WaxSimulacra.mp3]
Ģeniāls albūms, kas paliks mūzikas vēsturē, kā viens no lūzuma punktiem.
Pats pirmo reizi klausoties, nespēju panest šo albūmu, īpaši ultra spalgo vokālu, kas īpaši šajā albūmā ir sakāpināts līdz absurdam. Bet klausoties klusām uz austiņām albūms ar katru reizi ļāva sevi atklāt, arī melodijas tas atklāj vēlāk. Tas ir bogāts, pārsātināts, skaņās ziņā nepanesami blīvs, kautkas nepieredzēts. Ir brīži kad gribās sevi pārgruzīt ar šādu slodzi, kas tevi dzen uz priekšu. Tā nav mūzika relaksācijai, bet kad tev ir spriedze, es to klausos darba, kad ir jāpaveic kas steidzams un izvērsts, tad es esmu sasprindis un man viss besij, un tikai vel šāds besīgs saspīlēts fons man palīdz visu pārvarēt.
Iesaku palasīt progeru recenzijas paš šo albūmu galvenājā progrok saitā, tur arī parasti ir viedokļi par absolūtu albūma ģenialitāti vei nepanesamību, no prog rok īstajiem cienītājiem (līdzīgi kā par YES albūmu “Tales From Topographic Oceans”), bet vienaldzīgo nav, tas ir fakts, un tas arī liecina par ”sī albūma nozīmību. Daudzi uzskata, ka nekā līdzīga līdz šim progrokā nav bijis un tas ir kautkas jauns, pat atšķirīgs no pašas Mars Volta iepriekšējās daiļrades, ko varēja ar kautko identificēt.
Šo albūmu var nepanest, bet tas nemazina tā ģenialitāti un jaunu apvārsņu atklāšanu, varbūt ne mūsu laikam tas ir paredzēts.
http://www.progarchives.com/album-reviews.asp?id=17308
man šis albūms liekas viens no pēdējo 5gadu labākajiem albumiem točna.. kautko tik svaigu mūzikas pasaulē vēl nebiju dzirdējis.
saakumaa domaaju liidziigi kaa visi apskatnieki Latvijaa un veel shur tur, bet maldijos
ljoti bagaats albuums
bez koncertu apmekleejumiem to buus gruuti izprast!