Frāze “Lenija astotais studijas albums ir labākais šā mūziķa ieraksts” ir patiesa, taču tajā ir viens āķis – ‘It Is Time For A Love Revolution’ ir nenoliedzami labākais mūzikas ieraksts, kura tapšanā ir piedalījies Lenijs Kravics. Taču šo 60.-70.gadu rokmūzikas citātu vācelīti nosaukt par Lenija Kravica albumu var tikai ar piespiešanos.

‘It Is Time For A Love Revolution’ ir tās šķirnes albums, par kura ierakstīšanu ir sapņojis ikviens melomāns. Vienalga, vai šī atziņa ir iešāvusies prātā, pirmoreiz brāļa skaņuplašu plauktā atrodot un izdzirdot ‘Physical Graffiti’, vai arī ar savu draugu grupu pelmeņu fabrikā kaverējot ‘All My Love’ no to pašu “cepeļu” repertuāra. Doma ir un paliek – “kad būšu slavens un profesionāls mūziķis, ierakstīšu albumu, kurā es spēlēšu tāpat kā …” un daudzpunktes vietā tiek uzskaitīti mūziķi, konkrētas dziesmas, pat konkrētu dziesmu epizodes un sekundes.

Lenijs Kravics ir slavens un profesionāls mūziķis. Nu arī viņš var realizēt šo savu bērnības sapni un ierakstīt albumu, kurā viņš ir par pamatu ņēmis sev tuvāko rokgrupu un rokdziesmu epizodes, un aptamborējis tās “savā gaumē”. Rezultāts ir ieraksts, kurš nav kaverversiju albums – tie ir Lenija “oriģināldarbi”, taču tie ir tik ļoti oriģināli, ka prasīties prasās pie katras albuma dziesmas iekavās ierakstīt tos mūziķus un dziesmas, par kurām Lenijs ir domājis konkrētā opusa tapšanas laikā.

Taču, ja no autortiesību aizstāvjiem Lenijam ir izdevies izvairīties (gluži 1:1 nekas nav nokopēts), tad tiem mūzikas klausītājiem (un kritiķiem), kas no Lenija Kravica albuma vēlas sagaidīt arī kaut mazliet paša Lenija (vēlams, pēc iespējas kvalitatīvāka un saturīgāka), albumam nav daudz ko likt galdā. Ja izdodas aizmirst par līdzību meklēšanu – par Boviju (‘Dancin’ Till Dawn’), “Led Zeppelin” (‘Bring It On’) Prinsu (‘This Moment Is All There Is’), Bonama ritmiem un visu pārējo, albums ir lieliski producēts (to šoreiz veicis pats Kravics) “rokmūzikas albums”, kas no tiesas ir šā vārdu savienojuma cienīgs. Plates pirmo pusi veido skaļas rokdziesmas, otrajam ēdienam atstājot dažnedažādas balādes – ar fanka, popa, pat regeja elementiem vai arī vienkārši – duetā ar klavierēm vai stīgu ansambļa sabiedrībā. Taču tas ir arī viss, ko par tām gribas pateikt. Par spīti plates melodiskumam un saturiskajai dažādībai, pašam Lenijam šeit patiesībā nav tā īsti ko teikt. Iespējams, tas ir signāls, ka šis albums ir tipisks noskaņu ieraksts un tam ir jāļauj “izaugt” un iesēsties sava klausītāja prātā, pirms izdodas uztvert tā patieso sūtību. Taču, ja godīgi, šis nav ieraksts, kuru ļoti gribas klausīties ceturto, piekto un desmito reizi. Tas ir skaists kā sarkankoka dīvāns, taču kad tajā gribas biežāk iesēsties, ar laiku saproti, no kā tev tās muguras sāpes.

Es saprotu, ka šī ir plate, kurai bija jāspodrina Lenija slava, pēc neveiksmīgā ‘Baptism’ jāatgriež viņš apritē un būtībā par “mūziķa Lenija” un rokmūzikas kā tādas attīstību šeit ir lieki runāt. Taču tādā gadījumā vispār viss iepriekš minētais ir lieks un visu recenziju varēja aizstāt ar vienu teikumu – kāpēc gan būtu jāklausās Lenijs Kravics, kurš bez jelkādas “pievienotās vērtības” vienkārši vēlas iejusties “Led Zeppelin”, “Rolling Stones”, Džeimsa Brauna, Džimija Hendriksa utt. ādā un nevis “īstā manta”?

Noklausies:

Bring It On
[audio:LennyKravitz_BringItOn.mp3]

Love Love Love
[audio:Lenny Kravitz_LoveLoveLove.mp3]

Will You Marry Me
[audio:LennyKravitz_WillYouMarryMe.mp3]