Ja tu esi dzimis Liepājā, tad 99%, ka kļūsi par mūziķi. Ja tu esi mūziķis un nedzīvo Liepājā, tad nekāds tu vairs mūziķis neesi – pelēkā cūka tu! Šādas un līdzīgas domas ik uz soļa pavīd pagājušā gada nogalē klajā nākušajā divu DVD izdevumā “Liepājas dzintars 30”, kura spožums – pirmais DVD ar gūzmu vēsturisku TV ierakstu no 70.-90.gadiem, savukārt posts – otrs DVD jeb par godu festivāla 30.gadskārtai rīkotā jubilejas koncerta ieraksts.

Skaņa: 3/5
Attēls: 3,5/5
Ekstras: 2/5
Emocijas: 2,5/5

Pirms es ļaujos vārdu plūdiem (un es jūtu, ka šoreiz DVD tehnisko īpašību raksturojumu tekstā meistarīgi iepīt nebūs laika), mazliet par lietām, bez kurām neiztikt nevienā nopietni uztveramā DVD recenzijā. Tātad, divi DVD5 diski, abi ar stereo skaņu un visnotaļ primitīvu, bet pieņemamu menu risinājumu. Skaņas kvalitāte pirmā diskā atrodamajiem dokumentālajiem materiāliem ir pārsteidzoši laba. Katrā ziņā labāka par otrā diskā atrodamo 2006.gada jubilejas koncertu. Pieļauju, ka te grūti izvērtēt, vai tas ir DVD veidotāju vai koncerta skaņotāju “nopelns”, drīzāk jau otro, jo vairākkārt otrā DVD koncerta gaitā ir novērojama novēlota mikrofonu ieslēgšana solistiem un konsekventas problēmas ar monitoriem – mūziķi sevi nedzird. Bet tā jau ir a)pārāk tehniska informācija b)absolūti normāla parādība LV koncertos. :) Ok, es atkal aizraujos.

Attēla sakarā nav iebilžu – var tikai priecāties, ka 70.gados uzņemtie materiāli ir tik labi saglabājušies. Protams, ir arī ērkšķi – man par lielu pārsteigumu, šai DVD ir atrodami teju vai visi pieejamie fragmenti no “Liepājas dzintara” festivāliem. Bijuši laiki, kad TV nav uzskatījusi par nepieciešamu festivālu filmēt un savulaik jau nofilmēti materiāli vienkārši nav saglabāti un ir izdzēsti no televīzijas arhīviem. Ak, laiki, ak, tikumi… Šādā skatījumā ‘Liepājas Dzintars 30’ DVD, protams, ir ārkārtīgi vērtīgs izdevums, jo piedāvā gūzmu vēsturisku kadru. Zemāk – reklāmas video ar dažiem no tiem.

[youtube j4J1nk24RR4 nolink]

Šeit varētu sākt pajūsmot par armijas orķestra “Zvaigznīte” lieliskajām performancēm 70.gadu “Liepājas dzintaros”, par neiedomājami jauno Kulakovu un viņa “dejojošajiem kretīniem”, hell, kaut vai par nemaz ne tik seno “Melno Princesi”, kas “vecās Eiropas senākajā festivālā” (tā tas, šķiet, DVD tiek atributēts) piedalījās pirms nieka 11 gadiem. Bet jūsmošanu mazliet aizēno zemteksti. Pirmais ļoti precīzi ir redzams šī apkopojuma pirmā diska satura rādītājā, kur var ar lineālu novilkt strīpu (ap 1991.gadu – cik zīmīgi!), no kura festivālā sāk parādīties tas, ko mūsdienās ar smīnu apzīmējam ar frāzi “liepājroks”.

OK, ok, labi – uzreiz par vienu plusu. DVD pirmajā diskā atrodamajā dokumentālajā filmā par festivāla vēsturi “Ja tu būsi…” es personīgi atradu sen gaidītus attaisnojumus un argumentus tam, kāpēc, piemēram, “Līvi” ir tie, kas viņi ir, kā arī tam, kāpēc tieši pēc deviņdesmitajiem ir iespējams novilkt šo manis piesaukto strīpu. Ja “padumjās Latvijas” laikā, piemēram, “Pērkons” vai teiksim “Zodiaks” tika atributēts kā “Bauskas rajona pašvaldības kultūras nama bigbīta ansamblis” (dievinu vārdu “bigbīts!”), tad pēc kolhozu un visas padomju ēras beigām šiem mūziķiem ne tikai tika sniegta ilgi gaidītā brīvība – viņiem tika atņemta aizmugure, kas parasti nozīmēja mēģinājumu telpas, naudu ģitāru stīgām un bungu ādām. Lūk, TO es akceptēju. Nepieņemams un tikai daļēji izskaidrojams ir tas, kādā veidā pēdējo 18 gadu laikā tā izslavētā “Liepājas mūzikas scēna”, kas ir dzemdējusi teju vai visus pašmāju mūziķus, ir totāli apstājusies tai pašā 1994.-5.-6.gadā un nemaz nedomā kustēt tālāk?

Tiktāl par vēsturi. Diemžēl mūsdienas piedāvā vēl mazliet bēdīgāku skatu uz dzīvi. Pašu mūziķu uzslavētais diriģents Jēkabs Ozoliņš ar Liepājas simfonisko orķestri, kas esot “Latvijā vēl nebijis piemērs, kad orķestris uzstājas kopā ar rokmūziķiem” ir, protams, malacis – ar vienu “bet”. Ja man kā kaut kas “lielisks un nebijis latviešu mūzikā” tiek piedāvātas galīgi neštimmīgas un neritmā esošas orķestra iespēles, nemaz nerunājot par unikāli šķībi dziedošu Ventspils augstskolas (laikam) kori “Ints”, tad es saprotoši pamāju ar galvu un pasmaidu. Jo atkal jāpieskaras kādai “novelkamai strīpai” – kaut kad šai visā juku laikā esam iestrēguši pie absolūti dievīgā argumenta “nu bet puiši taču cenšas!”. Konkrētāk – es varētu šodien pat izdomāt, ka esmu fagota spēles meistars – ja pareizi to pasniegšu un neaizmirsīšu ik pa brīdim uzsvērt, ka esmu “no vienkāršās tautas”, tad man pat joprojām varētu izdoties izšļūkt uz kaut kāda pseido-patriotiska “savējo” viļņa. Jo tas nu ir fakts – šī DVD apkopojuma otrais disks – festivāla 30.gadu jubilejas koncerta ieraksts gandrīz ne mirkli nedemonstrē šī pasākuma vai Latvijas/Liepājas mūzikas varenību. Tas ir kādreiz paspīdējušu, labu mūziķu un profesionāļu burziņš, kurā publika lieku reizi var pārliecināties, ka “nekas taču nav mainījies!” un, kas pats smieklīgākais – lielākai daļai iesaistīto personu – kā mūziķu, tā skatītāju/klausītāju/šī raksta potenciālo lasītāju tas pat ļoti iet pie sirds!

Ja nu kādam grūti uztvert – šis nav stāsts par to, ka “visi vecie sakārņi ir galīgi garām!” vai “Līvi sūkā”. Šis ir stāsts “Līvi rullēja un paldies viņiem par to. Dajoš kaut ko jaunu!” Paši “Līvi” pieminētajā festivāla filmā zīmējas, ka tolaik viņi bija vieni no pirmajiem, kas nevis spēlēja to, ko pieprasīja, bet gan meklēja allaž kaut ko interesantu, jaunu. Tā rezultātā cilvēki nākuši uz viņu koncertiem ne tikai lai dzirdētu kaut ko konkrētu, bet gan ļautu sevi pārsteigt. Lieliski! Te varētu likt lielu punktu, tikai tā vien prasās virs tā uzvilkt jautājuma zīmi – kur visas šīs idejas ir tagad? Nu cik ilgi šitā nācijas zombēšana un apšlāgerizācija turpināsies? Un nestāstiet man, ka tā IR latviešu mūzika un ka tāda tā allaž ir bijusi. Nekā nebija – šai pašā DVD ir redzami lieliski piemēri, kad pirms vairākiem desmitiem gadu cilvēki Latvijā radīja ne tikai kvalitatīvu un mīlētu mūziku, bet arī daudzveidīgu! Izrādās, “Līvi” un “Credo” ir bijuši lieli konkurenti – divas pilnīgi pretējas muzikālas nometnes. Tai pašā laikā sāk darboties “Pērkons” un “Menuets”, un kamēr pēdējie patiesi pārstāv to, ko varētu saukt par “tautas vienotības garu”, pirmie raksta absolūti avangardiskas dziesmas par sētā dejojošiem kretīniem. Sasodīts, bet 80./90.gadu mijā festivālā uzstājusies arī grupa “Vecās mājas” ar šobrīdējo Latvijas Komponistu savienības direktoru (laikam) Uģi Vītiņu un bungu guru Tāli Gžibovski sastāvā, un viņu repertuārs – spēcīgs progroks. Un es nemaz nesākšu runāt par “NSRD” vai “Dzeltenajiem pastniekiem”. Kas par žanru dažādību!

Varbūt man patīk konspirāciju teorijas. Iespējams. Taču aizvien grūtāk sanāk sevi pārliecināt par to, ka latviešu mūzikā šobrīd nenotiek tas pats, kas politikā, kad varēšana ir iestrēgusi dažu cilvēku rokās, kuriem ir izdevīgi visu atstāt, kā ir. Par laimi, jau šodien vietējās jaunās grupas demonstrē vērā ņemamu attīstību un daudzveidību. Un tas nav noliedzams, un te pat mans (acīm redzot) iedzimtais fatālisms neko nepadarīs – tas ir fakts. Tad acīm redzot viss iepriekš minētais ir mēģinājums cīnīties ar to pašu piesaukto “nu bet viņi taču cenšas!” argumentu. Protams, loģiski sekojot iepriekšējai frāzei, arī jebkāda kritika šajā “svētajā” pašmāju mūzikas pīļudīķī ir neieteicama un parasti neproduktīva, un kuram gan to labāk zināt par mani. :) “Viņu” rokās ir lieliskais arguments “pieprasījums nosaka piedāvājumu”. Līdz ar to, kamēr pieņemsim un akceptēsim, atvainojiet, muzikālus sūdus, tikmēr laikam maģiskajam skaitlim “18” – šiem 18 gadiem, kuru laikā gandrīz nekas nav mainījies – nāks klāt vēl citi gadi un skaitļi. Tāpēc atļaušos šo savādo recenziju noslēgt kā uzsaukumu ikvienam un visiem – pieprasi kvalitāti, jo īpaši mākslā! Un JO ĪPAŠI – latviešu mūzikā. Jo mēs varam labāk.