Ja godīgi, es vēl laikam varu būt laimīgs. Es izaugu ar siena talkām. Katru vasaru laukos ar mazāko no pieejamajiem grābekļiem staigāju nopakaļus traktoram un vīriem ar dakšām, kas nosvīduši slapji krāva vezumā siena gubas. Lielāks būdams, drīkstēju kāpt traktorā mīdīt sienu, lai var vairāk sakraut. Un tad jau vēl neiztrūkstošās pusdienas – rupjmaize ar tīru speķi, nekā vairāk. Speķi, kādu nekad vēlāk dzīvē neesmu ēdis – neiedomājami garšīgu! Un talkas noslēgumā visi skrēja uz netālo Gaujas atteku un burtiski – nočūkstēdami kā ūdens piles uz karsta pannas – lēca vēsajā ūdenī.

Taču “īstās” talkas arī es neesmu piedzīvojis. Tās, kuras ilgušas dienām ilgi un kurās neiztrūkstoša, pat vitāli svarīga sastāvdaļa bijušas dziesmas. Tad nu (paskaidrojot retrospektīvo ievadu) par tieši šādām dziesmām un šādiem laikiem arī ir stāsts pašmāju tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” un viņu debijas ieraksta sakarā.

Šai Latvijas Kultūras akadēmijā 2003.gadā izveidotajā apvienībā ir astoņas jaunas dziedātājas, kuras, tieši izsakoties, ar vislielāko rūpību cenšas izklausīties pēc iespējas vecākas un “autentiskākas”. Un tam ir pamats, jo ‘Saucējas’ nav vienkārši albums, kurā apkopotas senu dienu talku, kāzu un dažādas pavasara, brīvā dabā dziedamās dziesmas – šeit dziesmas no seniem pierakstiem un teicēju materiāliem tiek būtībā restaurētas, cenšoties saglabāt gan attiecīgā novada izloksni, gan reģiona skaņveides īpatnības un dziesmu funkcionālo vērtību. Par pēdējo visprecīzāk ir pateikts albuma bukletā, uzburot ainu, kuru mūsdienu cilvēkam jau kļūst aizvien grūtāk izprast:

“Dziedāšanai talkās piešķīra īpašu nozīmi. Aicinot talciniekus, domāja arī par to, lai starp tiem būtu labi dziedātāji. Talkai bija jādzied, un šai dziedāšanai bija jābūt dzirdamai kaimiņu ciemos. Talku, kuru nedzirdēja, uzskatīja par neizdevušos.”

Tas bija nemaz ne tik sen. Tagad citas prioritātes, citas vērtības, cits skats uz dzīvi pat. Vismaz vairumam. Bet, par laimi, parādās aizvien vairāk tādu – “drēbes pazinēju” – kuri nedzīvo pagātnē, bet apzinās, ka tieši tas, kas mums aiz muguras, ir veidojis mūs tādus, kādi esam. Kā mūzikas ieraksts – nostrādāts, tomēr vienmuļš apkopojums (atkal jau manī runā racionālais, mūsdienīgais tips), taču kā kultūrvēsturiska liecība – nenovērtējama un nepieciešama piedeva tam, ko nupat jau var saukt par latviešu tautas mūzikas scēnu.

Noklausies:

Iz tū pusi bolsu laidu
[audio:Sauceejas_IzTuuPusiBolsuLaidu.mp3]

Linu, linu, ne pakulu
[audio:Sauceejas_LinuLinuNePakulu.mp3]

Siestīs, boleņ, augstā zyrgā
[audio:Sauceejas_SiestiisBoolenAugstaaZyrgaa.mp3]