Nācis klajā jau pirms kāda nepilna mēneša, stadionu rokeru “Foo Fighters” sestais studijas albums ir visnotaļ “interesants” ieraksts, kurā zem viena jumta sadzīvo gan hrestomātiski ārdošas rokmūzikas paraugi, gan akustiskas balādes un pat instrumentāli iestarpinājumi a-la-“Led Zeppelin” ‘Bron-Y-Aur’ stilā.
Ja kādam pēc augstākminētā ievada varētu šķist, ka līdz ar to jaunākā “Foo Fighters” plate ir vienkārši lieliska – nu, es tā neteiktu. Vairāk nekā savdabīga ir albuma “virzība”, savukārt kādam žanram šo plati pierakstīt es vienkārši labāk nemaz nemēģināšu.
Disku ievada plates pirmais singls, kura liegais sākums ne vienam vien dziesmu iepriekš nedzirdējušam prātā atsauks šo to iz, piemēram, “Scorpions” repertuāra. Taču jau pēc dažām sekundēm viss nostājas savās vietās un tiek “likts galdā” labākajās “Foo Fighters” tradīcijās kaldināts rokmūzikas grāvējs, kura laikā nav iespējams savaldīt kājas no takts līdzi sišanas:
[youtube DKhnmUdmz74 nolink]
Šai pašā noskaņā ‘uz pēdām’ seko diska otra skaļākā rokdziesma ‘Let It Die’, kura, lai arī veidota teju vai pēc neeksistējošas “Perfektas rokdziesmas” rokasgrāmatas, ir ne tikai nevainojama, bet arī pielīpoša un valdzinoša. Punktu šim albumu ievadošajam “rokmūzikas lādiņam” pieliek dziesmas noslēgumā dzirdamais Deiva Grola ķērciens; zinātājiem salīdzinājumam vairāk varētu izteikt tāds termins kā “guttorial scream”.
‘Erase-Replace’, lai arī turpina piedāvāt sparīgu rokmūziku, tomēr ir kvalitatīvā ziņā jūtami vājāks par saviem priekšgājējiem; dziesmu būtībā izglābj pārdomātais, melodiskais iestarpinājums ar daudzbalsīgu dziedājumu un sintezatoru toņiem. Taču nākamā plates kompozīcija – ‘Long Road To Ruin’ – labā nozīmē ir nosaucama par ‘Learn To Fly’ numur divi.
Un tad sāk palikt interesanti. Ar ‘Come Alive’ grupa nevilšus ir “iekāpusi” mūzikas lauciņā, ko līdz šim ir nosegusi grupa “Nickelback”- vismaz šīs – galvenokārt akustiskās dziesmas – piedziedājums raisa nepārprotamas asociācijas, un tās varbūt ir glaimojošas “Nickelback”, bet ne grupai “Foo Fighters”.
Ko līdzīgu var teikt par plates turpinājumā dzirdamā, akustiskā ‘Stranger Things Have Happened’ līdzību ar “Maroon 5” kaitinošo ‘She Will Be Loved’, un pat aizmirstot savu kāri sirdij ne tik tuvās melodijās atrast līdzības ar kādām vēl mazliet netīkamākām dziesmām, jāteic, ka šī “Foo Fighters “dziesma kā tāda ir padevusies pilnīgi neizteiksmīga.
‘Cheer Up, Boys [Your Make up Is Running]’ plati mazliet uzved uz ceļa, taču šis atkal ir vairāk poprokam piedēvējams skaņdarbs un iederas mašīnas, ne ballītes skaļruņos. Gluži kā ‘Summer’s End’, kuras vizītkarte ir – atkal jau – daudzbalsīgais piedziedājums, kas “paņem” visu dziesmu, neradot šaubas par šīs dziesmas pozitīvu uzņemšanu grupas koncertos.
‘The Ballad Of The Beaconsfield Miners’ ir tas skaņdarbs, par kuru raksta ievadā tika runāts līdzībās ar “Led Zeppelin” skaisto ‘Bron-Y-Aur’. Te gan laikam vairāk jāsliecas uz ‘Bron-Y-Aur Stomp’ pusi (tikai bez vokāla), taču tās jau ir detaļas. Jebkurā gadījumā – elegants akustisko ģitāru duelis, taču, trijos naktī taujāts, nekad šo skaņdarbu nepierakstītu “Foo Fighters” diskogrāfijai. He, pat skaidrā dienas laikā ne.
‘Echoes, Silence, Patience & Grace’ muzikālais “maratons” turpinājumā jau totāli nojauc jebkādus rēķinus, jo dziesma ‘Statues’ izklausās kā izņemta no Pola Makartnija 90.gadu sākuma soloalbumu repertuāra. Kas, protams, gluži kā iepriekšējā, akustisko ģitāru opusa gadījumā, nevar tikt saukts par sinonīmu kam bezgalīgi ļaunam un neiedomājami bezgaumīgam. Taču viens ir ierakstīt “daudzpusēju”, stilistiski daudzveidīgu un līdz ar to – interesantu albumu, bet kas cits ir ieiet studijā ar domu ierakstīt riktīgu rokmūzikas albumu un iziet no tās ar klavierbalādi ‘Home’ zobos. Klavierbalādi! “Foo Fighters”!
Es zinu, ka pārspīlēju. Kaut kādā mērā pat cenšos. Lai ļautu vieglāk noprast, kāpēc ‘Echoes, Silence, Patience & Grace’ ir “interesants”, nevis interesants albums, un kāpēc par šo albumu ir daudz ko teikt, bet lielākoties arīdzan – vairāk ar smaidu sejā nevis mirdzumu acīs. Vieni teiks, ka ‘Echoes, Silence, Patience & Grace’ ietver pa druskai no visas “Foo Fighters” līdzšinējās daiļrades spozmes. Citi teiks, ka tas ir rasols, nevis mūzikas albums. Katrā gadījumā es nenoliegšu, ka plate ietver dažus necerēti lieliskus skaņdarbus. Bet esmu visai pārliecināts, ka no ‘Echoes, Silence, Patience & Grace’ sanāktu daudz labāks EP vai minialbums, pataupot artistiskus izlēcienus singlu b-pusēm.
‘Let it Die’
[audio:FooFighters_LetItDie.mp3]
‘Come Alive’
[audio:FooFighters_ComeAlive.mp3]
‘Statues’
[audio:FooFighters_Statues.mp3]
P.S. Tas džekiņš, kas tur spēlē to ‘Bron-Yr-Aur’, ir labs! No stila “….i don’t like it when this happens: outplayed by a kid again :)”