Un, kā jau varētu paredzēt, vienīgā “maģija” šajā sakarā, par ko nevar vien beigt brīnīties, ir tas, ar kādu neaprakstāmu rokas vieglumu par “Bosu” dēvētais Brūss Springstīns jau atkal ir spējis sarūpēt klasiskas rokmūzikas paraugstundu sava jaunākā studijas albuma ‘Magic’ veidolā.

Atliek dzirdēt albumu atklājošā ‘Radio Nowhere’ pirmos akordus (kas, tiesa, dziesmas trīs minūšu gaitā diži tā arī nemainās, taču no klasiskas rokmūzikas arī šoreiz nevajadzētu prasīt “ūbero” oriģinalitāti), lai bez bēdām un bez sirdsapziņas pārmetumiem ‘Magic’ nokrustītu par vienu no obligātajiem CD, ko šī mūzikas žanra cienītājiem glabāt savā auto – gadījumiem, ja sanāk iebraukt kaut kur, kur radio viļņos neko sakarīgu uztvert nav iespējams.

Vai tiešām es tikko Springstīnu pieskaitīju uzreiz diviem visneprestižākajiem mūzikas formātiem – fona un “automūzikai”? Negribēti, jo ‘Magic’ ir noslīpēts, dzīvespriecīgs un visādā citādā ziņā ar + zīmi piesaucams ieraksts, kurš, tā vien šķiet, tapis neiedomājami viegli un nepiespiesti. Salīdzinājumam – ikviens būs dzirdējis kaut ko par leģendāro kompozīciju ‘Piano Man’ no Billija Džoela repertuāra. Tai skanot lielākā daļa cilvēku izjūt savdabīgu, mājīgu sajūtu. Tad nu šāds “muzikāls mājīgums” ir ‘Magic’ vizītkarte, vai tas būtu stāsts par meitenēm vasaras drēbēs, kas, matiem plīvojot vējā, skrien garām, vai arī par motociklistiem, kas traucas pa lielceļiem, aiz sevis atstājot salauztas sirdis un putekļu mākoņus. Jā, mazliet stereotipisks, mazliet primitīvs, taču skaists – tāds ir ‘Magic’. Šeit liels nopelns ir arī Springstīna kolēģiem – pavadošā sastāva mūziķiem no “The E Street Band”, kas dažādiem līdzekļiem – sākot ar kliedzošu saksofonu un beidzot ar elektrisko ērģeļu partijām, parūpējas par “kačku” visas plates garumā. Gluži kā plates otrajā singlā ‘Long Walk Home’:

[youtube MwcgoUYpBF8 nolink]

Plate jau šur tur nosaukta par labāko “Bosa” ierakstu kopš 1980.gada “The River”. Šeit nu gan smaids no sejas var pazust, jo tik vieglu un nopulētu albumu kā ‘Magic’ man roka neceltos saukt par “visu laiku labāko” vai vēl kā citādi pārspīlētu tās nozīmi pasaules mūzikā. Personīgi, man labākais Springstīna ieraksts ir un paliks fantastiskais ‘The Ghost Of Tom Joad’. Tajā, atšķirībā no ‘Magic’, ir dvēsele, un ir cilvēki, kas mūzikā meklē tikai un tieši to. Varbūt tāpēc tieši šī albuma pusakustiskā tituldziesma, kas ir vienīgā šādās – paskumjās un Springstīnam, manuprāt, vislabāk piestāvošās noskaņās veidotā melodija visā platē – man pie sirds iet vislabāk. Atkarībā no saviem priekšstatiem par “Bosu”, katrs visticamāk arī ‘Magic’ ierindos atšķirīgā vietā Springstīna līdzšinējās karjeras labāko epizožu topā. Vienīgā neapstrīdamā patiesība, kuras dēļ, protams, nebūtu nepieciešams radīt jaunu albumu, ir tā, ka Springstīns ir un paliek viens no patiesajiem rokmūzikas “dinozauriem”, pie kura patverties brīžos, kad vairums mūsdienu modernās rokmūzikas puskoka lēcēju ar savu mākslīgi konstruēto emociju klāstu ir pilnībā apnikuši.

Noklausies:

‘Radio Nowhere’
[audio:BruceSpringsteen_RadioNowhere.mp3]

‘Gypsy Biker’
[audio:BruceSpringsteen_GypsyBiker.mp3]

‘Magic’
[audio:BruceSpringsteen_Magic.mp3]