Tiesa, viņus nezina pārāk daudz cilvēku, jo īpaši Latvijā. Tā vietā, lai divkosīgi norātu novadniekus par savu muzikālo apvāršņu plašumu, vien piebildīšu, ka ne jau par velti tieši zviedru kolektīvs „The Concretes” ir izvēlēts kā viens no šīsnedēļas nogalē Salacgrīvā notiekošā „Positivus AB” mūzikas festivāla dalībniekiem. Un nebūt ne pašā „plakāta apakšā”, mazā drukā ir rakstīts grupas vārds. Taču viss varēja būt arī citādāk… Par grupas pagājušā gada tejo izjukšanu, mīlestību pret 70.gadu mūziku un to, vai pasaules indie-pop grupām eksistē slepenas sanāksmes zem zibens saspertiem kokiem, kurās tās dzer asinis, intervijā stāstīja grupas „The Concretes” soliste Lisa Milberga.
A.V.: „The Concretes” ir vārda vistiešākajā nozīmē „liela grupa”. Cik cilvēku šobrīd muzicē grupā?
L.M.: Šobrīd mēs esam septiņi. Tiesa, mums bieži koncertos un mēģinājumos pievienojas arī viens bundzinieks, kurš pilda manus pienākumus tagad, kad esmu grupas soliste. Tā kā laikam jau var teikt, ka visbiežāk esam astoņi. Jā, bet tad jau ir arī citi mūziķi, kas mūs pavada turnejās… Nē, laikam paliksim pie skaitļa septiņi.
A.V.: Vai nav grūti, esot šādā lielā skaitā, visus savākt, apzināt, galu galā ierasties laikā visiem uz mēģinājumiem un koncertiem? Un vēl jo svarīgāk – kā jums visiem izdodas sadarboties savā starpā, jo katram taču ir savas domas, savs viedoklis.
L.M.: Vēl nesen tas bija ļoti grūti, jo gandrīz visi grupas dalībnieki kaut kādā mērā iesaistījās lēmumu pieņemšanā kolektīvā. Taču šobrīd, manuprāt, katrs ir atradis un arī apradis ar savu lomu grupā un, ja vien tas nav tieši saistīts ar viņu pašu, par visām varītēm necenšas kalt plānus.
Savukārt saistībā ar koncertiem un turnejām – tas ir murgs! Situācijas, kad cilvēki netiek uz mēģinājumiem vai pat koncertiem ir ļoti parasta parādība „The Concretes” rindās.
A.V.: Pagājušais gads grupai bija īpaši smags. Neveiksmīgā ASV tūre, tad vēl grupas līdzšinējās solistes Viktorijas Bergsmanas lēmums pamest grupu. Pirmkārt, vai grupai šobrīd nav bail doties turnejās un otrkārt – kā visi šie notikumi pārveidoja kopējo atmosfēru grupā „The Concretes”?
L.M.: Tas bija baisi. Es joprojām neticu, ka mēs tam visam vispār tikām cauri. Bija ļoti grūti brīži.
Bet šobrīd no koncertiem un turnejām mums itin nemaz nav bail, tieši otrādāk. Ja varu tā teikt, tad grupas iepriekšējās solistes Viktorijas un grupas mūziķu vēlmes bieži nesakrita, tāpēc šībrīža situācija būtībā ir labākais iespējamais variants visiem. Arī Viktorija ir izveidojusi jaunu projektu, savukārt „The Concretes” šobrīd pilnībā izbauda laiku, kas tiek pavadīts kopā. Tā ir kā kolektīva iemīlēšanās – visi jūtas kā pirmajā randiņā.
A.V.: Vai grupai bija rūpīgi jāstrādā un jāizcīna sava atpazīstamība ārpus dzimtās Zviedrijas robežām? Kas bija jūsu veiksmes noslēpums?
L.M.: Patiesībā mēs popularitāti ārzemēs iemantojām jau reizē ar paša pirmā savu EP izdošanu. Nosūtījām plati kādiem 10 cilvēkiem visā pasaulē, kurus zinājām. Tā nu gadījās, ka viens no šiem ierakstiem nonāca vienas izdevniecības rokās Sietlā, kura tad arī izdeva šo plati ASV. Tā tas viss sākās! (Smejas) Neizklausās pēc diez ko smaga darba.
Taču veiksmes formula šeit ir tikai viena – nevienu brīdi grupai nav bijušas ambīcijas kļūt tādai vai citādai, pazīstamākai vai pieprasītai. Mēs allaž esam centušies darīt to, ko paši reāli arī vēlamies. Jo īpaši kad radam mūziku, mēs domājam par tiem dažiem cilvēkiem, kuriem būtībā visi mūsu darbi allaž ir vistiešāk veltīti un kuru viedoklis, kuru izteiktais „patīk” vai „nepatīk” mums ir vissvarīgākais. Nekad nav bijusi doma par to, lai mūsu mūzika patiktu visiem.
A.V.: Kāds ir Tavs viedoklis par šodienu un rītdienu mūzikas biznesā? Vai palielināsies to grupu skaits, kas izvēlas savus ierakstus un sevi reklamēt paši, bez ierakstu kompāniju palīdzības, piemēram, caur internetu?
L.M.: Konkrēta žanra mūziķi nudien aizvien vairāk pievērsīsies pašreklāmai un internetam. Spilgtākais piemērs ir, protams, grupa „Arctic Monkeys”, kuru ierakstus visi jau sen bija noklausījušies un lejuplādējuši no interneta, taču tomēr – kad iznāca viņu debijas albums, visi vienalga skrēja un pirka, jo gribēja atbalstīt grupu. Tieši šīs grupas, kuras zina, ka viņām tik tiešām ir tādi fani, kas allaž atbalstīs grupu – tās tad arī internetu un neatkarīgo mūzikas izdevējdarbību atbalsta šodien un aizvien vairāk atbalstīs un izmantos arī nākotnē.
Es ļoti ceru, ka arī mazās izdevniecības šajā digitālajā gadsimtā atdzīvosies un sāks dzīvot labāk. Tas pats attiecas arī uz grupām, kas ir ģeniālas, oriģinālas, bet nemanāmas.
Mūzikas biznesa nākotnes nozīmīgu daļu ieņem mūzikas izdevēji (Publishing, nejaukt ar ierakstu izdevniecībām – aut.piez.), un tas ļoti daudz ko mainīs mūzikas scēnas ikdienā.
A.V.: Kā Tev šķiet, vai mūsdienās mūzikā saturiskās kvalitātes kļūst svarīgākas?
L.M.: Ja mūziķi vēlas, lai kāds viņu ierakstus mūsdienās pirktu, ir jāpiedāvā kas krietni, krietni vairāk par „produktu” vai preci. Ir sevi jāprezentē, jāpozicionē, jārada sajūta, ka pat albuma vāciņš ir neatņemama šā albuma un tajā dzirdamā „stāsta” sastāvdaļa.
Es personīgi mūziku nekad neesmu nelegāli „pumpējusi” no interneta un arī negrasos to darīt. Varbūt tāpēc, ka es klausos tādu mūziku, kuras visas vissmalkākās detaļas, to starpā arī tava kā klausītāja attieksme un cieņa pret mūziķi ir ļoti svarīga.
A.V.: Kā tu uztver mūzikas žanru raksturojošo terminu „twee-pop” un vai šis termins visprecīzāk raksturo grupas „The Concretes” skanējumu?
L.M.: Man, ja godīgi, allaž ir kaitinājis šis termins! Tāpēc es tiešām ceru, ka „The Concretes” mūzika neietilpst šajā mūzikas apakšnodalījumā. Vismaz mūsu jaunākais albums nu nekādi nevarētu tikt nosaukts par „twee-pop” žanram piederīgu. Es pieļauju, ka kaut kas no mūsu iepriekšējiem ierakstiem varētu mazliet izklausīties pēc „twee-pop”.
A.V.: Daudzi cilvēki bieži „The Concretes” vārdu min kopā ar „Belle And Sebastian” vai „Magic Numbers”. Kā tu komentētu šādus salīdzinājumus?
L.M.: Salīdzinājums ar „Belle And Sebastian” ir mazliet dīvains, jo mums ir gluži cita pamatdoma gan dziesmu tekstos, gan melodijās. Tad jau līdzība ar „Magic Numbers” ir tuvāka, harmoniju un instrumentu izmantojuma ziņā. Esam ar šo grupu arī labos draugos. Varbūt „The Concretes” ir tikai mazliet „saulaināki”.
A.V.: Jūsu iepriekšējā platē ‘In Colour’ bija dziesma ‘Your Call’, kurā ir dzirdama arī „Magic Numbers” solista Romeo Stodarta balss. Es, protams, nezinu šo „virtuvi”, bet man rodas reizēm jautājums – kā tas nākas, ka tieši indie-popgrupas savā starpā viena otru lieliski pazīst? Es saprotu, ka var satikties festivālos vai koncerttūrēs, bet vai tas ir viss?
L.M.: (Smejas) Nē, mēs savā starpā apmaināmies ar šifrētiem ziņojumiem un reizi mēnesī satiekamies savas slepenās brālības sanāksmē, kur mēs dzeram asinis…
Šeit palīdz fakts, ka Zviedrija un jo īpaši Stokholma ir maza, taču muzikālā ziņā bagāta. Nu, tā jau visticamāk ir daudzviet, Zviedrija nav nekāds fenomens. Līdz ar to agrāk vai vēlāk visi viens otru pazīst. Mūziķi regulāri viens otram „palīdz”, iespēlē vai iedzied kaut ko kādā jaunā albumā vai dziesmā. Tā veidojas šie kontakti. Protams, festivāli savā būtībā ir liels „jaunu sakaru un kontaktu forums”. Arī internets šo visu situāciju ir padarījis vieglāku – ar tādu servisu kā „MySpace” palīdzību tu vari sazināties ar ikvienu mūziķi jebkurā pasaules malā un izdomāt ierakstīt kopīgu dziesmu.
A.V.: Ja varu ieteikt kādu jaunu „sadarbības objektu”, tad Latvijā ir tāda lieliska grupa „Tramplīni”, kuri savā ziņā varētu tikt nosaukti par vienu no retajām „sapņu popmūzikas” vai indie-popa grupām Latvijā. Nepārprast, es neesmu šīs grupas menedžeris, taču zināmas līdzības „The Concretes” un „Tramplīnu” skanējumā var atrast. Ja ir vēlme, var apmeklēt viņu mājaslapu internetā.
L.M.: Liels paldies! Šādi ieteikumi no visdažādāko cilvēku puses allaž ir ļoti vērtīgi. Bez tam, konkrēti Latvijas gadījumā, uz kuru nedēļas beigās dosimies, es neko daudz par jūsu dzimto zemi nemaz nezinu. Derētu kaut vai pāris frāzes jūsu valodā iemācīties.
A.V.: Vai tuvākajā laikā „The Concretes” ir plānojuši kādus jaunus aizraujošus sadarbības projektus? Nez kāpēc prātā šaujas, piemēram, „The Decemberists” vai Stefina Merita un „The Magnetic Fields” vārds, kurus varētu iztēloties spēlējam kopā ar “The Concretes”.
L.M.: Savu jaunāko ierakstu ‘Hey Trouble’ ar nolūku ierakstījām bez viesmūziķiem. Gribējām sev un citiem pateikt, ka varam un protam arī paši. Taču nākotnē… Nu man jau ļoti gribētos sarunāt kaut ko ar „Dr. Dog”, sapnis ir tāds, ka viņš varētu producēt mūsu nākošo plati. Vēl būtu ļoti jauki kaut ko kopīgu pasākt ar jauno grupu „Sister Vanilla”, kas ir „Jesus And Mary Chain” brāļu Reidu un viņu māsas Lindas kopprojekts. Viņu debijas plate ir lieliska!
A.V.: Kā tu raksturotu „The Concretes” jaunāko plati, tīri muzikālā ziņā?
L.M.: Ja es varētu, es to nedarītu, jo tas vispār ir ļoti grūts jautājums… Ja jāsalīdzina ar iepriekšējo ierakstu, tad šajā mēs centāmies būt ne tik „perfekti”. Iepriekš mūsu skanējums bija daudzslāņaināks, taču jaunajā ierakstā esam tiešāki un – jā, man gribētos teikt – dumjāki un uz augšu pasisti. Tāds bija arī mērķis, lai plate neizklausītos pārāk delikāta un izsmalcināta, bet gan drīzāk tieša un no sirds.
Mēs arī jaunā albuma ierakstam neveltījām tik daudz laika, lai būtu kad „iespringt” par detaļām. Tam ir nenoliedzams un skaidri jūtams demo ieraksta piesitiens, un man ļoti patīk demo ieraksti!
A.V.: Kā Tu sadzīvo ar saviem jaunajiem grupas solistes pienākumiem?
L.M.: Es esmu laimīga un pārbijusies vienlaikus. Protams, tam visam ir kaut kāds romantisks piesitiens, zināmā mērā jūtos kā kuģa kapteinis. Taču tā ir tik milzīga atbildība… Zināmā mērā es reizēm jūtos burtiski kaila publikas priekšā.
A.V.: Kas ir grupas „The Concretes” šībrīža ietekmes avoti? Vai ir kāda grupa vai mūziķis, kuram „The Concretes” kaut kādā mērā vēlētos līdzināties?
L.M.: Mēs nekad, nekad neesam vēlējušies izklausīties pēc kādas citas grupas. Es domāju, ka tas arī ir visa mūzikas radīšanas procesa pamatā. Jā, mēs bieži klausāmies grupā dažādu mūziku, piemēram, „Thin Lizzy”, un tad kāds iekliedzas: „Eu, mums vajadzētu ierakstīt kādu dziesmu šādā stilā!”. Taču tad, kad reāli ķeramies pie darīšanas, tad beigās tas nu ne pavisam neizklausās pēc „Thin Lizzy”. Šīs ietekmes vismaz „The Concretes” gadījumā, manuprāt, nav iespējams saklausīt.
Taču ja jārunā par grupas mīļākajiem mūziķiem, tad visi kaut kādā mērā esam diezgan iecienījuši „Electric Light Orchestra”, „The Zombies”, Braienu Īno, „Faces”, tos pašus „Thin Lizzy”, būtībā daudzus 70.gadu mūziķus, kuri neizklausās „pārproducēti”. OK, varbūt „ELO” ir diezgan nopulēti sava skanējuma ziņā, taču viņi pilnīgi noteikti ir priekpilni un haotiski. Labā nozīmē. Tas man arī visvairāk patīk.
A.V.: Kas no jaunākajiem klajā laistajiem ierakstiem ir iekrituši Tev ausīs? Varētu prasīt „kas šobrīd ir atrodams tavā iPod atskaņotājā?”
L.M.: Burtiski pirms pāris dienām dabūju jaunu ierakstu – es pat nezinu, vai tas ir solomūziķis vai grupa, nav bijis laika vēl noskaidrot. Saucas „Ola Podrida”. Jau vairākas dienas klausos un esmu „starā”.
Tāpat jaunais „Justice” albums ‘Cross’ man ļoti patīk.
A.V.: Vai vari dot kādus mājienus, ko klausītāji šajā nedēļas nogalē Salacgrīvā varētu sagaidīt no grupas „The Concretes” puses?
L.M.: Klausītāji noteikti sagaidīs septiņus ļoti laimīgus grupas „The Concretes” dalībniekus! Jo mēs esam patiesi priecīgi par šo savu pirmo došanos uz Latviju.
Vakara programmas lielāko daļu sastādīs jaunākā albuma materiāls, jo tas mums, apzinoties nesenos grupas notikumus, šķita jēdzīgāk. Protams, būs arī grupas senāki un slavenāki skaņdarbi (piemēram, ‘On The Radio’). Iespējams, izskanēs arī pa kādai kaverversijai.Lielos vilcienos vakara programma un noskaņa ir tieši atkarīga no klausītājiem. Es neprotu tā – spēlēt klausītājiem, kuriem ir vienalga. Tas ir ļoti grūti. Jo īpaši tāpēc, ka mēs paši esam ļoti dzīvespriecīgi un enerģiski.
A.V.: Tad sanāk, ka pašmāju klausītājiem tu gribētu vēlēt būt dzīvespriecīgiem un šādā noskaņojumā nākt uz „The Concretes” koncertu?
L.M.: Tieši tā! Lai viņi ir priecīgi un atvērti emocijām!