Īslandiešu dziesminiece Bjorka nekad nav bijusi „pa zobam” visiem. Patiesībā tieši viņas individuālisms un netradicionālā pieeja skaņdarbu radīšanā saucama par vienu no galvenajiem Bjorkas „trumpjiem” un centrālo iemeslu visai plašajam mūziķes fanu pulkam. Taču savā jaunākajā, kopskaitā sestajā studijas platē ‘Volta’, kas nākusi klajā šonedēļ, Bjorka piedāvā izteikti „intravertu” mūziku un savā individualitātē jau ir nonākusi teju vai līdz egoismam.

Nevajadzētu pārprast – būtu absolūti lieki skaļiem vārdiem sūkstīties par to, ka Bjorkas jaunākajā veikumā nav atrodams neviens ‘Army In Me’ vai ‘Venus As A Boy’. Tas bija sen un, par laimi, ir taisnība. Taču jau 2004.gada plate ‘Medulla’ – pilnībā a-capella manierē ieskaņotais Bjorkas piektais studijas albums, kurā netrūka ne kakla dziedājumu, ne „mutes bungas” meistaru – ļoti konkrēti iedalīja Bjorku cienošo mūzikas klausītāju klāstu divās pretējās frontēs, kur vieni būtībā bija palaiduši garām, ka Bjorka jau vairākus gadus nav „vērsta uz savu klausītāju”, savukārt otri nevarēja nenovērtēt patiesībā visnotaļ oriģinālo Bjorkas pieeju dziesmu radīšanā. Šeit būtu vietā „kultūrcitāts” iz pašmāju politiskās dzīves: „Bjorka, kura gan cita!” varētu atļauties uzdrošināties ierakstīt tādu albumu kā ‘Medulla’ un tikt cauri ar niecīgiem protestiem no kritiķu puses.

Nav pat nepieciešams rūpīgi analizēt albumu ‘Volta’, lai būtu pilnībā skaidrs, ka šeit ir runa par jau kārtējo plati, kas patiesībā ir nevis mūzikas ieraksts, bet plastmasas ripā transformēts „portāls”, dodot iespēju pa atslēgas caurumiņu ieskatīties šīs, godīgi sakot, reizē absolūti „ķertās” un ģeniālās mākslinieces prātā. Tāpēc uzreiz nepieciešams definēt – šis nav ieraksts, kuru skriet iegādāties tāpēc, ka jums patīk reizēm paklausīties Bjorku vai arī tāpēc, ka jūsu kolekcijā jau ir daži mākslinieces ieraksti. Līdzībās izsakoties, tas būtu kā savas bibliotēkas dārzniecības grāmatu plauktu papildināt ar Umberto Eko ‘Rozes vārdu’. Nē, šoreiz runa patiesi ir par apbrīnojami smagu klausāmvielu, kurā Bjorka jūtas kā ūdenī, taču klausītājs – kā pilnīgs āpsis.

[youtube wioa74MsBYA nolink]

Albumu ‘Volta’, kuru Bjorka vairākkārt intervijās prezentējusi kā „jautru un brīvdomīgu”, bet, pats svarīgākais – popmūzikas žanram piederīgu, ievada plates pirmais singls ‘Earth Intruders’ (skat.video), kurš pat rūdītam Bjorkas cienītājam šķitīs pārbāzts un pār-producēts. Diemžēl šiem terminiem albuma klausīšanās gaitā nākas pieskarties vairākkārt, savukārt ‘Earth Intruders’ par vilšanos ļauj nosaukt kaut vai tikai fakts, ka par apvienības „Konono No.1” klātbūtni šajā skaņdarbā var uzzināt tikai no albuma preses materiāliem. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, tāpat jāsecina, ka mazliet „mazuma piegaršas” ir arī Minas Ksjau-Fenas pipas (lautai līdzīgs ķīniešu instruments) spēlei sapņainajā ‘I See Who You Are’.

Par laimi citiem plates viesmūziķiem ir klājies labāk. Tā pēc albuma pirmā izteikti „bjorkiskā” gājiena – dziesmas ‘Wanderlust’, kuras ievadā Bjorka akordos kārto tvaikoņu tauru skaņas un kura transformējas vienā no dvēseliskākajām Bjorkas balādēm pēdējo gadu laikā, izskan grandiozais, patosa pilnais un diezgan veiksmīgais Bjorkas duets ar Entoniju Hegartiju no „Antony And The Johnsons” dziesmā ‘Dull Flame of Desire’. Brīžiem „neštimmīgais” un ar nodomu amatierisku pūtēju orķestra ampluā pieņēmušais pavadījums ļauj abu lielisko mūziķu balsīm uzburt ļoti intīmu noskaņu.

Turpinājumā plate vairākkārt cenšas attaisnot faktu, ka ‘Volta’ producējis neviens cits kā mūzikas producentu pasaules „guru” – Timbaland. Taču rezultāts, dodot tam laiku „nogulsnēties” klausītāja apziņā, pārsteidzošā kārtā ne vienmēr ir tas sliktākais. Un tas patiesi izbrīna, jo bez vārda „brīnums” piesaukšanas neizdodas saprātīgi izskaidrot, ka, piemēram, dziesma ‘Innocence’, ko varētu nosaukt par Bjorkas versiju par Kelis ‘Milkshake’, ir visnotaļ interesanta. Ko līdzīgu var teikt arī par dziesmu ‘Hope’, kur Timbaland, Bjorka un koras spēles talants Tuamanī Diabate radījuši izcilu world-ambient mūzikas paraugu viegla, sinkopēm pilna deju ritma pavadījumā.

Sajūta, ka plates izskaņa Bjorkai nav īsti padevusies, visticamāk, saistīta ar faktu, ka šo 13 dziesmas plašo un vairāk nekā stundu ilgo albumu nemaz nav iespējams noklausīties visu uzreiz, tik intensīvs un iedziļināšanos paģērošs ir tā skanējums. Taču patiesībā arī šeit ir atrodami vismaz divi lieliski, pārdomāti, savdabīgi, vienlaikus neraksturīgi un likumsakarīgi Bjorkas eposi – agresīvais ‘Declare Independence’, kurā Bjorku var gandrīz pielīdzināt P.Dž.Hārvijai, un otrs plates duets ar Entoniju Hegartiju – gaisīgais ‘My Juvenile’.

Neizvirzīt nekādus pāragrus secinājumus, turpināt Bjorkas daiļradi uztvert cik vien niansēti iespējams un paturēt prātā: „ar trakiem tikai pa labam” – tikai tā var mēģināt „izurbties” cauri visai šai žanru, noskaņu, emociju un skaņu mikstūrai. Tiesa, vienlaikus varu likt roku uz sirds un secināt, ka ‘Volta’ nekad nebūs mans iecienītākais albums, arī Bjorkas kontekstā. Šaubos vai kāds vispār šo plati spēs klausīties biežāk kā reizi mēnesī. Taču pamēģināt pilnīgi noteikti ir vērts. Interesanti, taču sākotnēji par agresīvu un „smagu” nosauktajā platē, atsevišķi paskaitot, tā vien šķiet visvairāk ir tieši vieglu, sapņainu un lirisku melodiju. Citiem vārdiem sakot – neskati ‘Voltu’ pēc pirmajiem iespaidiem. Un tas šoreiz ir krietni vairāk nekā tikai „kultūrcitāts”.

Noklausies:

‘Wanderlust’
[audio:Bjork_Wanderlust.mp3]

‘Hope’
[audio:Bjork_Hope.mp3]

‘My Juvenile’
[audio:Bjork_MyJuvenile.mp3]