Kamēr Latvijas jaunā, uzlecošā dziesminieku žanra talanta – “Goran Gora” debijas plate veikalu plauktus iekaros tikai mēneša beigās, norvēģu “ekvivalents” – Sondre Lerke jau februārī nācis klajā ar savu ceturto studijas plati, kas, gluži kā divas priekšgājējas, pārstāv jau atkal gluži citu mūzikas žanru.

Īsumā tiem, kas nav sekojuši līdz šī jaunā norvēģa gaitām (par kurām vismaz šo rindu autors pirmoreiz izdzirdēja 2002.gadā, ziņu kanāla “CNN” mūzikas raidījumā, liekot aizdomāties – ja jau jauniņais Lerke no Norvēģijas ticis uz “CNN”, tad jau “tam jābūt kam labam!”): Bergenas mūzikas scēnas pārstāvis Lerke 2001.gadā debitē ar plati ‘Faces Down’, 2004.gadā klajā nāk ‘Two Way Monologue’, kas saņem plašu atzinību no Eiropas kritiķiem. Abi iepriekšminētie ieraksti ir izteikti “singer-songwriter” žanra pārstāvji, taču tas netraucē Lerkem pagājušajā gadā nākt klajā ar ‘Duper Sessions’ – izsmalcinātu versiju par dažiem džeza standartiem, kā arī individuāliem un oriģināliem eksperimentiem šajā žanrā. Nu dienasgaismu ieraudzījis ‘Phantom Punch’, kas zināmā mērā apkopo visu, kas dzirdēts iepriekšējos trijos CD, taču džeza vietā šoreiz Sondre Lerke savus muzikālos “apvāršņus” cenšas paplašināt indīmūzikas virzienā.

Lai arī pats Lerke plati apzīmogojis kā “agresīvu roka albumu”, ‘Phantom Punch’ savā nepilnu 40 minūšu ilgajā skanējumā piesolīto “agresivitāti” sasniedz nosacīti (lasi: nepārliecinoši), tā vietā producenta Tonija Hofera vadībā ir tapis kaut kas pa vidu starp šībrīža britu indīrokmūzikas scēnu un citu paša Hofera sadarbības partneri – “Badly Drawn Boy”.

[youtube hqK4-psm7yo nolink]

Tajā pašā laikā šāds salīdzinājums ne tuvu neraksturo albumu kopumā – jau disku ievadošajā ‘Airport Taxi Reception’ vietumis ieskanas eksperimentālāki piesitieni, ģitāru spiedzieni, savdabīgi instrumentāli iestarpinājumi un aizraušanās ar neraksturīgiem ritmu zīmējumiem. Tas viss turpmākajā albuma gaitā jaucas ar jau piesaukto a-la-“Badly Drawn Boy” jaunākā albuma ‘Born In The U.K.’ bravūru un reizēm transformējas ļoti savdabīgos skaņdarbos kā, piemēram, plates tituldziesma un pirmais singls, kuru pēc vairākām noklausīšanās reizēm gribas salīdzināt ar “bītlu” un “Blur” daiļrades konglomerātu:

[youtube xL6fIpGR5lc nolink]

Nav jāturpina katras ‘Phantom Punch’ dziesmas līdzinieku meklējumi, lai varētu konkretizēt jaunās Sondres Lerkes albuma “spožumu un postu”. Kamēr platē nenoliedzami salīdzinājumā ar visiem trim tās priekšgājējiem ir atrodama krietni lielāka deva oriģinalitātes un krietni mazāk atkārtojošos un “vietu aizpildošo” (“album-fillers”) skaņdarbu, tomēr brīžiem tieši šī mazliet pašmērķīgā oriģinalitāte atbaida klausītāju, līdz ar to albuma pozitīvākās epizodes ir jādzen rokā ar meklēšanu. Albums, kas, iespējams, ir kvalitatīvākais, taču pilnīgi noteikti – arī visgrūtāk klausāmais Sondres Lerkes ieraksts. Taču tā nu ir tā nodeva, ko Lerkem nākas maksāt, no salīdzinoši iecienīta “fona” mūzikas mākslinieka mēģinot migrēt uz oriģinālmūzikas lauciņu.

Noklausies:

‘The Tape’
[audio:SondreLerche_TheTape.mp3]

‘Well Well Well’
[audio:SondreLerche_WellWellWell.mp3]

‘She’s Fantastic’
[audio:SondreLerche_ShesFantastic.mp3]