Ar pirmo albumu pēc vairāk nekā 33 gadu pārtraukuma savā sākotnējā sastāvā uz mūzikas skatuves atgriežas grupa “The Stooges”.

‘The Weirdness’ tehniski ir Igija Popa virsvadītā kolektīva ceturtais albums un, neskaitot daudzos koncertierakstus, seko 1973.gadā klajā laistā ‘Raw Power’ pēdās. Būtu labi, ja to daļu par “pēdās iešanu” varētu attiecināt arī uz “Stooges” jaunākā, Stīva Albinī producētā ieraksta muzikālo un saturisko pusi, taču tas jau ir garāks stāsts.

Plates ievadskaņdarbā ‘Trollin`’ Igijs dzied “(..)Rock critics wouldn’t like this at all”, kur, protams, frāzes beigu vārdiņš “all” nākamajā rindiņā lieliski rīmējas ar vārdu “balls”. Taču tas viss šķiet pupu mizas pēc šī paša skaņdarba pirmajā pantā dzirdētā “My dick is turning into a tree”. To visu pavada divu akordu, vārda vistiešākajā nozīmē ārdošs rokenrols festivāla “Sinepes un Medus” jauno grupu skatuves stiliņā. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, albuma izskaņā atrodamais skaņdarbs ‘Passing Cloud’ – es nekad neticētu, ja man kāds teiktu, ka kādā savā recenzijā atsaukšos uz šo grupu, bet šoreiz nav cita varianta – izklausās pēc grupas “Edžiņa dzīvoklis” megahīta ‘Baigi labais garīgais’. Un tas NAV kompliments (ja nu vienīgi “Edžiņa dzīvoklim”!).

Godīgi sakot, tas lielos vilcienos ir viss, ko var pateikt ne tikai par albuma ‘The Weirdness’ pirmo dziesmu, bet arī par visu albumu kopumā. Jā, brāļi Ešitoni albumā ir pastrādājuši labi vai vismaz atzīstami – bungu ritmi ir visai tipiski, vienkārši, taču pietiekoši ārdoši, lai tādu pavadījumā gribētos pievienoties Igija tradicionālajai “trakajai roku vicināšanas” dejai, kādu vecais vīrs ne reizi vien nodemonstrēja arī savā nesenajā Rīgas koncertā. Kas līdzīgs sakāms arī par ģitāru partijām, taču šeit jau sākas pirmās problēmas. Angļiem ir tāds jauks vārds “rifs”, kas šajā gadījumā nenozīmē vis koraļļu rifu, bet gan āķīgu ģitāras melodiju, ap kuru tradicionāli tiek “aptamborēta” dziesma. Tad nu ‘The Weirdness’ gadījumā šādi “rifi” ir viss, kas ir dzirdams plates 12 kompozīciju un 40 minūšu ilgajā skanējumā. Skumji paliek iedomājoties, ko visu ar šīm melodiju “iestrādnēm” varēja paveikt… Tiesa, varētu plaši diskutēt, vai panku ierakstam ir jābūt ar teicamu vai vismaz pieņemamu melodiju un saprotamu plates kopainu, taču ‘The Weirdness’ ir tāds, kāds tas ir – pilnīgi vienaldzīgi atspēlētas dziesmas, bez emocijām un bez jebkādas “dramaturģijas” dziesmu mūzikas kontekstā.

Taču lai nu kur “dramaturģijas” netrūkst un ir pat vairāk nekā vajadzīgs – tas ir Igija dziesmu tekstos! Šeit nu strauji pazūd vēlme platei pieiet nopietni (jo ar muguras smadzenēm tiek sajusts, ka “šajā upē zivis nedzīvo”), tā vietā ‘The Weirdness’ draud nokļūšana vienā plauktiņā ar salīdzinoši neseno Ozija Osborna soloalbumu ‘Under Cover’ – neskaitāmi mūziķi un grupas rūpīgi strādā, lai ierakstītu albumu, par kuru varētu smieties un ko varētu ierindot “komēdijroka” kategorijā, taču tādam Ozijam Osbornam un nu arī Igijam Popam šādas plates “sanāk” pašas no sevis!

Joks, protams. Varbūt ne Ozija gadījumā, taču ‘The Weirdness’, arī uztverts kā “joku” ieraksts, nav pārlieku smieklīgs. Par albuma pirmo skaņdarbu un tā “daiļrunīgo” tekstu jau rakstīju. Saprotams, arī plates turpinājums sevī slēpj ne mazāk “ģeniālas” pērles kā, piemēram, dziesma ‘ATM’, kā jau atšifrējams no šīs abreviatūras, ir dziesma par bankomātu, kurā ir mēģināts iepīt “dziļu” domu par to, ka nauda valda pār pasauli, taču šī unikālā morāle noslīkst Igija frāzēs par bankomāta izdrāšanu, uz kurām dziesmā likts daudz lielāks uzsvars. Šeit laikam būtu vietā atgādināt nejauši šo disku neuzdāvināt kādam gados jaunākam cilvēkam – lai arī uz diska vāciņa nav atrodams tradicionālais “Explicit Lyrics” uzraksts (acīm redzot, jo albumā nav pietiekoši bieži dzirdami vārdi “fuck”, “shit” vai “bitch”, tomēr, kā dzirdams, Igijs prot “tēlaini izteikties” arī citiem vārdiem), taču grūti atrast vēl trulāku, degradējošāku un – jā, stulbāku dziesmu tekstu kolekciju par to, kas sastāda ‘The Weirdness’ dziesmu sarakstu.

Turpinot mēģināt izburties cauri visam šim farsam (šķiet, tas ir visprecīzākais raksturojums), gribas ļaunus vārdus veltīt arī “lielajam un slavenajam” diska producentam Stīvam Albinī – ieraksts, kurā dziesmu tekstus var saklausīt tikai ekvalaizerā nogriežot augšējās un apakšējās frekvences, un kurš patiešām izklausās kā ierakstīts pagrabā – jā, tāds vēl Albinī producēto ierakstu katalogā nav bijis. Protams, tam visam var mēģināt pieiet no otras puses – ja reiz puiši pēc ilgāka laika ir atkal sanākuši kopā (Igijam nākamnedēļ paliek 60, ja kas), ideja ierakstīt albumu tā, it kā visi šie pagājušie 33 gadi nemaz nav bijuši, nešķiet nemaz tik dumja. Un ja ‘The Weirdness’ vērtē no šāda skatījuma, tad nav nemaz tik grūti šāda “skaņu celiņa” pavadījumā iztēloties visus tos “makšķernieku stāstus” ar Igija uzstāšanos bez biksēm un mukšanu no policijas, par kuriem intervijā portālam “Delfi” pirms pagājušā gada koncerta Rīgā stāstīja "The Stooges" ģitārists Rons Ešitons. Tikai, ja tomēr kādā dzimst vēlme pieiet ‘The Weirdness’ baudīšanai nopietni, dieva dēļ – mēģiniet aizmirst, ka šis pats cilvēks, kas vārdu “Obama” rīmē ar “Dalai Lama” un “baby’s mama”, ir sarakstījis arī, piemēram, ‘Avenue B’.

Noklausies:

‘Trollin`’
[audio:TheStooges_Trollin.mp3]

‘My Idea Of Fun’
[audio:TheStooges_MyIdeaOfFun.mp3]

‘Greedy Awful People’
[audio:TheStooges_GreedyAwfulPeople.mp3]