Tas brīdis ir klāt – “Black Eyed Peas” kolektīva vienīgā sieviešu kārtas pārstāve Steisija “Fērgija” Fērgusone ir nākusi klajā ar savu ilgi loloto debijas soloalbumu, kurš, gluži kā Fērgijas piekoptais imidžs, ir vārda vistiešākajā nozīmē – “nogribējies”.

To nudien nav iespējams nepamanīt – jau no pirmajiem albuma skaņdarbiem veļas tāda ritmu intensitāte un stilu daudzveidība, ka rodas bažas, vai Fērgijai maz pietiks “pulvera” līdz plates beigām. Tā kā, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, šīs bažas izrādās nepamatotas, atliek vien secināt, ka “karsto gurnu” īpašniece Fērgija tik ļoti cietusies un gaidījusi savas solokarjeras sākumu, ka gājusi “uz pilnu banku”, kas arī atspoguļojas albumā. Taču ne gluži tajā ziņā, kā pirmajā brīdī varētu šķist.

Lai kādas arī tēzes nenāktos lasīt citu ārvalstu amata brāļu recenzijās par Fērgijas debijas plati (skaistākā, šķiet, ir laikraksta “The New York Times” atziņa, ka ‘The Dutchess’ patiesībā ir “Black Eyed Peas” albums, tikai bez diviem dalībniekiem. Kas arī ir ļoti labi – divi nost, vēl divi jāpieveic”), tomēr jāpiekrīt daudzviet konstatētajam – lai arī albums, kuru producējis Fērgijas kolēģis will.i.am no “Black Eyed Peas”, burtiski pārbāzts ar nu ļoti jau nu apetitlīgiem “bītiem” un deju zāļu melodijām, ‘The Dutchess’ trūkst savas sejas. Un nevis līdzīgi, kā gadījumā ar “Scissor Sisters”, kuri vienkārši, kā šķiet, sava albuma ierakstīšanas procesā nav guvuši nekādu prieku, kas rezultējies izteikti viduvējā albumā, bet drīzāk līdzīgi kā ar Džastinu Timberleiku, kurš ieraksta albumu, tā arī nezinot, kāpēc, “kam tas ir izdevīgi”, ko gribu pateikt un tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka Fērgija vismaz dziesmu tekstu disciplīnā smagi “iekabina” Timberleikam, kurš savā jaunajā ierakstā apmierinājās lielākoties tikai ar dažādu intonāciju elsām teju vai visa albuma garumā. Un, varbūt gaumes jautājums, taču “Black Eyed Peas” ugunīgajai sievietei nudien piestāv teksti par attiecībām, “cūkām – vīriešiem”, finansēm un citām sociāli allaž aktuālām tēmām.

Taču arī par spīti albuma salīdzinoši baudāmajam “literārajam” materiālam, ‘The Dutchess’ – nē, nevis liek vilties vai nepārliecina, bet gan, gluži amizantā kārtā, liek apjukt un neizpratnē jautāt – kas tas ir vai, precīzāk, kam īsti tam bija jābūt. Albumu ievada Misijas Eliotes cienītājiem paredzēts monologs ‘Fergalicious’, mirkli vēlāk urbānie teksti un raupjā maska krīt, lai dziesmā ‘Clumsy’ šī pati Fērgija jau atgādinātu “kvartāla” Dženiferas Lopesas un Meraijas Kerijas konglomerātu. Tas viss, protams, netraucē dziesmai ‘Mary Jane Shoes’ būt regejam, kas tapis sadarbībā ar Ritu Mārliju, turklāt dziesmas izskaņā šī regeja noskaņa pāraug ska un pankrokam raksturīgos ritmos. Dziesmā ‘Glamorous’, kurā dzirdami arī “Ludacris” izsaucieni, ieskanas arī šis tas Bijonsī Noulzas stilā, savukārt nākošā skaņdarba ‘Here I Come’ piedziedājumā apspēlēta “The Temptations” hīta ‘Get Ready’ tēma. Kā punkts uz “i” – liriskā simfoniskā balāde jau atgādina Selīnu Dionu. Un tas nav kompliments. Tā visa rezultātā tas, kas albuma ievadā prasījās pēc apzīmējuma “maksimālisms” kaut kur diska vidū nemanot pāraudzis “šāvienā zvaigznēs”, kad sakrājies tik daudz, tik daudz ko teikt… bet patiesībā?

Noklausies:

‘Clumsy’
[audio:Fergie_Clumsy.mp3]

‘Glamorous’
[audio:Fergie_Glamorous.mp3]

‘Finally’
[audio:Fergie_Finally.mp3]