Ir aizvadīti trīs gadi, gaidot par “vienīgo britpopa pārstāvi Latvijā” sauktās apvienības “Mofo” debijas plati. Pati grupa sola, ka radošās nesaskaņas ir aiz muguras un nākamie ieraksti dienasgaismu ieraudzīs gluži drīz. Skumja piebilde – ar kādu nieka 10 gadu nokavēšanos.

Sākotnēji par “Mofo Superphone” sauktie hīta ‘Nekas nav beidzies’ autori 2003.gadā parūpējās par lokāla mēroga britpopa nostaļģijas vilni. Viņus bez atelpas spēlēja “SWH”, viņi paši bija gana bieži manāmi populārākajos Rīgas klubos (piemēram, “Depo”) un baumas par drīzumā plānotu debijas albumu nelika šaubīties par grupas nākotni – standartizētā pašmāju ierakstu kompāniju pieeja savu mākslinieku popularizēšanā, būsim godīgi, parasti nepaceļas pāri dažiem radiohītiem, debijas platei, kurā apslēpti daži vērtīgi opusi, tūrei pa Latvijas ārēm un kultūras namiem, darbam pie nākamā albuma ar labākajiem zviedru producentiem un tā tālāk līdz bezgalībai. Varbūt tieši tāpēc ar katru jaunu un pēc ilgāka pārtraukuma klajā nākušu “Mofo” radiohītu augumā auga bažas gan par solīto albumu, gan par kultūras namu tūres nepieciešamību – “Mofo” nevarēja lepoties ne ar plašiem fanu pūļiem, ne ar pārspīlētu pārliecību par sevi, ne arī ar jebkādu vēlmi iesaistīties šajā balagānā, ko mēdz dēvēt par popkultūru. Vieni pie šī pašpārliecinātības trūkuma vainoja (un joprojām vaino) pašu grupu, citi tai ieteica spēlēt kaut ko, ko var pārdot. Ar to laikam pietika, lai “Mofo” atmestu centienus kādu pārliecināt, iebarikādētos mēģinājumu telpās un studijās, lai spēlētu sev un atrastu savu skaņu.

Šāds ievads, droši vien, būtu tieši laikā, ja būtu, piemēram, 1994. un nevis 2006.gads un ja paši “Mofo” sava ilgi gaidītā debijas albuma pirmajā, nieka 44 sekundes ilgajā ievadkompozīcijā to visu nebūtu noformulējuši krietni īsāk un skaidrāk: “Šis ir dienas atklājums, kas tā arī paliks starp mums, sensācija, pārpratums, bet nav jau ko, jo…”. Cenšoties pārkāpt cilvēka dabiskajai kārei pasūkstīties par pasaules netaisnībām, kad tos, kam “ir iekšā”, pārprot, jāsecina, ka intuīcija nav pievīlusi, liekot iepriekš lietot frāzi par “savas skaņas meklējumiem”. Tā vairākas debijas platē atrodamās dziesmas ir laika gaitā pilnībā mainījušas savu skanējumu un, ja var ticēt nostāstiem, tad pēdējos pāris gadus grupa aizvadījusi, ik pēc kāda laiciņa no jauna pārrakstot pilnīgi visas grupas dziesmas, meklējot jaunus apvāršņus un pieejas. Rezultātā joprojām “Mofo” mājas lapā atrodamā liriskā balāde ‘Kas notiks tālāk?’ tā arī nav atradusi ceļu līdz platei, ‘Uz manas ielas’ ir “apaugusi” ar klavieru taustiņu skaņām, savukārt ‘Kārtējais gals’ ieguvis gluži vai “The Strokes” cienīgu ritma partiju un ģitāru rifu. Tas gan nemaina albuma kopainu, kur taisni vietā šķiet vārdu savienojums “labāko dziesmu izlase”, uz kuru intervijās atsaucas arī “Mofo” seja un balss Arnis Račinskis. Galu galā gandrīz puse no plates materiāla ticis agrāk dzirdēts radiohītu formā. Tas, protams, neliek ‘Mofo’ minēt kā pirmo pašmāju mūzikas albumu bez tā sauktajiem ‘filler’ skaņdarbiem, taču tas ir daudz.

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī milzu pauze līdz debijas plates iznākšanai ir daļēji nākusi par labu pašiem “Mofo” – ieraksts nudien nosaucams par izteikti nostaļģisku, kas jo vairāk liek satraukties grupas piesolītā turpinājuma – vēl, iespējams, pat šogad gaidāmā jaunā materiāla sakarā. Un ja vēl atceras, ka “Mofo” gandrīz kļuva par “pašu” “franču ferdinandu” iesildītājiem… Bet laikam ir grupas, kuras lieliski sadzīvo ar faktu, ka viņas nav pirmās, nav populārākās, nav izplatītākās, un kurām turklāt šis agregātstāvoklis lieliski piestāv.

Noklausies:

‘Meitene No Filmām’
[audio:Mofo_MeiteneNoFilmam.mp3]

‘Es Tevi Nopirkšu’
[audio:Mofo_EsTeviNopirksu.mp3]

‘Mans Lielais Rakstāmgalds’
[audio:Mofo_MansLielaisRakstamgalds.mp3]