Kādreizējās grupas “Catatonia” soliste Kerisa Metjūza atgriežas ar savu otro soloalbumu, iepriecinot visus “Catatonia” cienītājus un nedaudz nošokējot mūziķes debijas plates ‘Cockahoop’ fanus.

Pēc gaužām neveiksmīgā “Catatonia” 2001.gada albuma ‘Paper Scissors Stone’ un tam sekojošās ziņas par savādā vokāla īpašnieces Kerisas Metjūzas došanos prom no grupas un pašas grupas darbības beigām, tās faniem uz kādu svaigu ekscentriskās vokālistes muzikālo materiālu nācās gaidīt divus gadus. Tos pašus divus gadus, kurus Kerisa Metjūza cīnījās ar saviem “dēmoniem”, kas mūziķei, kā viņa nesen atzinusies intervijās, teju vai laupījuši dzīvību un tikai nejauši zvani no Boba Dilana un “Cat Stevens” (īstajā vārdā Stīvena Demetres Georgiū, kas šobrīd pieņēmis Jusufa Islama vārdu) ļāvuši mūziķei rast spēku cīņai ar narkotikām.

Tā 2003.gadā dienasgaismu ieraudzīja Kerisas Metjūzas solokarjeras debijas plate ‘Cockahoop’, kas, likumsakarīgi visam iepriekš teiktajam, piedāvāja gluži citādu Kerisu – vieglās americana un kantorī mūzikas tradīcijās ieturētas balādes izcēla Metjūzas vokāla melodiskumu, neļaujot saprast, kur palikusi mūziķes raupjā, puiciskā attieksme, ko fani tik ļoti bija iecienījuši “Catatonia” ierakstos.

Tad nu, lūk – pēc vēl viena 3 gadu pārtraukuma Kerisa atgriežas ar savu otro soloalbumu, kurā – atkal pārsteigumi – teju vai bez pēdām zudis solodebijas maigums (kāda šķipsna aizķērusies tikai ‘The Endless Rain’, kas ir diska rimtākais un intīmākais skaņdarbs), un, pie producentu pienākumiem ķeroties Stjuartam Saikam (“The White Stripes”, “The Walkmen”) un Benam Elkinsam (“Heypenny”), Metjūzas “jājamzirdziņš” – tekstuāli bagātās balādes ieguvušas krogus dziesmu raupjumu (‘What Kind Of Man’, ‘Oxegen’), šādi prātā atsaucot Meisiju Greju un viņas nedaudz kautro piedauzību. Es runāju par mūziku, protams.

Savu artavu jaunajā Metjūzas skanējumā ieguldījis arī Džeremijs Fērgusons, kas strādājis ar Džošu Rouzu un “Be Your Own Pet”, un kura uzraudzībā ierakstītas jaunās plates dziesmas. Tiesa, tas ir tikai sākums, jo ‘Never Said Goodbye’ vienpadsmit dziesmu klāstā ir atrodamas gan rotaļas ar elektroniskiem izteiksmes līdzekļiem, kas Kerisai Metjūzai nav īpaši raksturīgas (‘Streets Of New York’, ‘Ruby’), gluži tāpat kā ļoti spēcīgas, uzsvērtas un dziesmu priekšplānā izceltas bungu partijas, atsaucot prātā britu jaunā “jaunā viļņa” skanējumu (‘A Bird In Hand’, ‘Seed Song’).

Par laimi pilnībā nav zudusi mūziķes aizraušanās ar folkmūzikas elementiem, taču, pretēji ‘Cockahoop’, jaunajā ierakstā tā ir saglabājusi vairs tikai savu dekoratīvo pusi, kalpojot par elegantu akcentu šur un tur. Visā visumā Kerisa Metjūza tiešām vairs nekādīgi neizklausās pēc tās naivās meitenītes, kas vaļsirdīgi dūdoja par mīlas sāpēm dziesmā ‘Only A Fool’ vai apdziedāja ‘Chardonnay’. Tā vietā var likt saausīties “Catatonia” cienītājiem, dēvēt ‘Never Said Goodbye’ par konceptalbumu vai kā citādāk vērst uzmanību uz tām oriģinalitātes izpausmēm, kas ik uz soļa spēj no jauna pārsteigt jaunā ieraksta klausītāju. Pavisam vienkāršos vārdos to iespējams nosaukt par ļoti “cietu riekstu”, taču īpaši taupītu mūzikas gardēžiem.

Taču diemžēl šis apskats jānoslēdz ar nelielu sērīgu atkāpi no tēmas. Visticamāk, šī Kerisas Metjūzas plate tā arī neaizsniegs daudzu savu cienītāju ausis Latvijā – to “garantē” dažas sakritības un likumsakarības. Varbūt dažiem tas būs jaunums, taču ir krietns skaits ierakstu izdevniecību no visas pasaules, kuras mūsu valstī neviens “nepārstāv”, proti – nenodarbojas ar šo ierakstu izplatīšanu un reklamēšanu. Leibls “Rough Trade”, kura paspārnē nācis klajā ‘Never Said Goodbye’, ir viens no tiem, turklāt ne jau nu tas mazpazīstamākais. Tā kā, savas VISA kartītes rokās un marš uz “Amazon”!

Noklausies:

‘A Bird In Hand’
[audio:CerysMatthews_ABirdInHand.mp3]

‘Oxygen’
[audio:CerysMatthews_Oxygen.mp3]

‘The Endless Rain’
[audio:CerysMatthews_TheEndlessRain.mp3]