Vislielākā ķēpa mūziku mīloša cilvēka dzīvē ir nevis no neskaitāmajām “pelavām” atsijāt “graudus”, bet gan saprast, kurā brīdī rimties savā kategoriskumā, nepieprasot no māksliniekiem, kuru būtība ir atgādināt par pagājušiem laikiem, satriecošas novitātes un jaunas vēsmas, un otrādāk.
Nu jau pagātnes izteiksmē lokāmais Kalifornijas bezkauņu “Blink 182” vārds ir spilgtākais piemērs. Kamēr par 1999.gadā klajā laisto grupas vienu no slavenākajiem ierakstiem ‘Enema Of The State’ mūzikas “guru” – “New Musical Express” rakstīja: “ja neņem vērā visu Ričarda Klaidermana ierakstu katalogu, ir grūti atrast albumu, kurš ‘iepērtu’ vēl mazāk”, tikmēr vārda vistiešākajā nozīmē tūkstošiem pasaules jauniešu tā bija mūzikas obligātā literatūra un neviena skolas diskotēka nebija iedomājama bez ‘What`s My Age Again’ vai ‘All The Small Things’.
Un ne jau ārkārtīgas oriģinalitātes vai satura kvalitāšu dēļ, bet gan tāpēc, ka nekā optimistiskāka un jēdzīgāka īsti nebija, ja neskaita tikpat ķertos “Offspring”, “Westlife” un “Backstreet Boys” jau klausās tikai ņuņņas, savukārt tābrīža novitāte – Eminems – pārāk ātri runāja, lai varētu iegaumēt dziesmu vārdus.
Ir pagājuši septiņi gadi un 2006.gada maijā nogalē klajā ir nācis grupas “Blink 182” solista Toma Delonžes kūrētās un vadītās grupas “Angels & Airwaves” debijas albums ‘We Don`t Need To Whisper’. Grupā apvienojušies arī mūziķi no pieminētajiem “Offspring” un “The Distillers”, taču visās jaunā albuma recenzijās visvairāk tiek locīts tieši Toma vārds un nenoliedzamā plates līdzība ar “Blink 182” daiļradi. Nepārprast, ņemot vērā, ka “Blink 182” savā septiņu albumu plašajā ierakstu katalogā paspēja apdziedāt visu, sākot ar pirmo randiņu (‘First Date’) un beidzot ar deģenerātiem (‘Degenerate’) un stulbeņiem (‘Mutt’), būtu neloģiski sākt visu no gala.
Būtībā to, ko švakākā kvalitātē var novērot ‘We Don`t Need To Whisper’, Toms uzsāka vēl “Blink 182” sastāvā ar grupas pusoficiāli pēdējo albumu, paštitulēto un nedaudz nobriedušāko ‘Blink 182’. Mazāka ritma partiju dominance, nedaudz nopietnāks saturs un rotaļāšanās ar atbalss izmantojumu kā ģitāru, tā vokāla skanējumā, kas licis jau neskaitāmiem kritiķiem “Angels & Airwaves” pielīdzināt “U2”. Manuprāt, gluži nepamatoti, taču varat pajautāt paši kādam rūdītam “U2” cienītājam “saki, vai tavuprāt ‘U2’ mūzika balstās tikai uz diviem akordiem, konkrētu ģitāras spēles manieri, ko mēdz dēvēt par “Edža ģitāru” un pārspīlētām reverberācijām?”, lai visai strauji izdzirdētu atbildi. Protams, vieni to nosauks par stereotipu, citi – par raksturiezīmi.
Lai arī, gluži kā jau pieminētajā gadījumā ar albumu ‘Enema Of The State’, kritiķu “kvorums” ir visai noraidošs ‘We Don`t Need To Whisper’ sakarā, šim ierakstam nevar prognozēt skaļu un progresējošu nākotni. Pirmām kārtām līdz nepazīšanai pēdējo septiņu gadu laikā ir mainījusies mūzikas vide kopumā un, līdz ar to, arī cilvēku gaume. Pateikt, ka reiz fanoji par “Blink 182” nozīmē sevi pielīdzināt dinozauriem ar visām izrietošajām sekām – uz tevi sāk raudzīties kā pēdējo izdzīvojušo no tiem, kas sen izmiruši.
Taču tieši tas arī ir ‘We Don`t Need To Whisper’ spožums un posts – albums ir izteikti viduvējs un monotons, ja to vērtē mūsdienu nepārtraukti mainīgo tendenču kontekstā un ja “Angels & Airwaves” uztver par parastu, jaunu apvienību, kādas visā pasaulē dzimst ik dienas. Pēc būtības tieši tāda arī tā ir, tāpat kā ‘We Don`t Need To Whisper’ sakarā ir visas tiesības runāt par “kārtējo jenķu puišeļu pankgrupeli, kas savu ceļu pretim MTV ir izkarojuši, pateicoties divdomīgiem dziesmu videoklipiem”, kā reiz “NME” raksturoja ‘Take off Your Pants & Jacket’.
Taču atliek to iespiest kāda “reiz, sensenos laikos” grupas “Blink 182” cienītāja rokās, kad viņa seja atplauks smaidā un atmiņas par pagātni vien liks sirdij sisties straujāk, mūzikai kalpojot vien par pavadījumu tam, ko mēdz dēvēt par “romantiskajām skumjām”.
Noklausies:
‘Do It For Me Now’
[audio:AngelsAndAirwaves_DoItForMeNow.mp3]
‘The Adventure’
[audio:AngelsAndAirwaves_TheAdventure.mp3]
‘The War’
[audio:AngelsAndAirwaves_TheWar.mp3]