Ir diezgan nepierasti “Delfi” ierakstu apskatu sadaļā lietot vārdu salikumu “fotomūzikas albums”. Tieši tikpat nepierasti, cik vispār nepierasts ir šāds attēla un skaņas konglomerāts pašmāju mūzikas un fotogrāfijas vidē.

No vienas puses ambient mūzikas meistara Raimonda Tiguļa un fotogrāfa, valodnieka un arī mūziķa Jāņa Medņa kopražojums ‘Ōļaz. Vālda. Siņņi.’ (latviski – ‘Zaļš. Balts. Zils’) krietni labāk par ierakstu apskatu sadaļu iederētos jaunāko grāmatu klāstā – galu galā ne jau mūzikas ierakstu veikali, bet gan tieši grāmatnīcas ir vieta, kur apjomīgais un smagais, biezos vākos sietais fotomūzikas albums ir atrodams un par gana atbilstošu summu iegūstams savā īpašumā. No otras – nemaz ne tik bieži Raimonds Tiguls neaplaimo savus klausītājus ar jauniem izdevumiem cd formātā, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas plašākai publikai pastāstītu par šo jaunumu, pat ja šī mērķa sasniegšanai no ierakstu apskatnieka būtu jāpārkonvertējas par fotomākslas lietpratēju.

Kamēr talsēnieša Raimonda Tigula vārds ir gana labi zināms, kaut vai pateicoties ierakstiem ‘4 vēji’ (skaņu celiņš TV filmai “Likteņa līdumnieki”) un Mūzikas ierakstu Gada balvu ieguvušajam ‘Bay Lounge’, tikmēr Jāni Medni vieni varētu sazīmēt kā izdevniecības “Rīgas viļņi” fotogrāfu, citi būs dzirdējuši par Medņa kontrabasa spēles prasmēm, taču pavisam noteikti visi nezinās fotogrāfa aizraušanos ar Lībiešu krasta tematiku. No šāda skatu punkta raugoties, ‘Ōļaz. Vālda. Siņņi.’, kas apzīmē vienlaikus gan fotoalbuma krāsu paleti, gan arī lībiešu karoga krāsas, nebūt nav pārsteigums. Krietni pārsteidzošāks ir albuma tapšanas laiks – tie ir astoņi gadi, no 1998.līdz pat šim, 2006.gadam, kad dažādos gadalaikos un diennakts stundās izbraukāts Lībiešu krasts no Ovīšiem līdz pat Ģipkai vai arī, grāmatā visur atrodamajā lībiešu mēlē izsakoties, no Patīkmō līdz Gipkō. Rezultāts ir ļoti krāšņs un apbrīnojami vērtīgs lībiešu kultūras spogulis, kurā netrūkst ne pussabrukušu dūmu māju, ne arī, citējot grāmatas priekšvārda autori Baibu Dambergu – pilsētnieku vasaras māju pašapzinīgās arhitektūras. Taču atļaušos lūgt – pirms automātiski iekļaut ‘Ōļaz. Vālda. Siņņi.’ tā sauktajā “ārzemnieku dāvanu sektorā” un komplektā ar “svēto” melno balzāmu fotomūzikas albumu dāvāt ārvalstu viesiem, silti ieteiktu pašam atlicināt kādu stundu savas steidzīgās ikdienas, lai vismaz ļautu pašam sev saprast – ko es saprotu ar vārdu salikumu “Lībiešu krasts”; kultūru vai ideālo vidi, kur reiz uzsliet savu vasaras kotedžu.

Kas attiecas uz fotomūzikas albuma muzikālo daļu – 30 minūtes ilgo un desmit dziesmas plašo Raimonda Tiguļa skaņu celiņu Jāņa Medņa fotogrāfijām, jāteic, ka saturiskā ziņā šeit atrodams teju vai viss, ar ko personīgi man raksturojas Tiguļa daiļrade. No vienas puses – krāšņas, daudzslāņainas audiālas gleznas, kuras papildina Ievas Ozoliņas, Leldes Ozoliņas, Helmi Dzirnieces, Pētera Damberga un paša Raimonda Tiguļa balss, kā arī Kārļa Auzāna čella spēle. No otras – albuma desmit skaņdarbos iespējams atrast atsauces gan uz izteiktās “ambient” mūzikas noskaņās veidotajiem ‘4 vējiem’, gan arī uz neseno ‘Bay Lounge’, kurā uzsvars tomēr vairāk bija likts uz ritma zīmējumiem. Ierakstā, protams, netrūkst lībiešu dziesmu, sākot ar visiem zināmo ‘Vienam tēvam’ ļoti senatnīgā Helmi Dzirnieces izpildījumā un beidzot ar modernās noskaņās veidoto ‘Kāp, brāli’, ko iedziedājusi Lelde Ozoliņa. Gluži kā teikts grāmatas priekšvārdā – ka lībiešu valoda šobrīd pastāv praktiski tikai dziesmās – arī ‘Ōļaz. Vālda. Siņņi.’ īpašniekam tiek dota iespēja turpināt šīs kultūras ritējumu un dziedāt līdzi, sekojot grāmatas beigu daļā atrodamajiem dziesmu tekstiem.

Tiguls arī savā jaunākajā ierakstā ir pierādījis, ka ir tipisks “skeču” jeb epizožu mūziķis, ja tā drīkst izteikties – ne par velti trīs no desmit albuma skaņdarbiem saucas tieši tā – ‘Epizode’, savukārt arī mūziķa daiļradi kopumā gana veiksmīgi raksturo iezīme, ikvienu dziesmu uztvert kā vienu tēmu, kas dziesmas ritējuma gaitā (vienalga vai tās būtu nieka 30 sekundes vai četras minūtes) apaug ar dažādiem saturiskiem elementiem, taču nezaudē savu pamatdomu. Ja mūzikas albumu senu dienu izpratnē ar šādu piegājienu ir diezgan grūti piepildīt un turklāt vēl padarīt tīkamu personām, kam īpaši nepatīk burties caur skaņu slāņiem un analizēt dziesmu uzbūvi, tad šeit – fotomūzikas albuma gadījumā šāda maniere ir īsti vietā. Albuma veidotāji nav paredzējuši konkrētas dziesmas konkrētām fotogrāfijām – tas nu ir atkarīgs no paša skatītāja/klausītāja iztēles. Un atliek vien sēri nopūsties brīdī, kad ‘Ōļaz. Vālda. Siņņi.’ fotoalbums vien pusē, bet Tiguļa piedāvātais skaņu celiņš uzsāk jau otrreizēju ritējumu cd spēlmanī. Apetīte jau laikam rodas ēdot. Katrā ziņā šādā kombinācijā Tigula mūzika iegūst gluži citu elpu un “mazuma piegarša” ir visai bieži prātā nākošs vārdu salikums.

Noklausies:

‘Čičorputni’
[audio:RaimondsTiguls_Chichorputni.mp3]

‘Vienam tēvam’
[audio:RaimondsTiguls_VienamTeevam.mp3]

‘Kāp, brāli!’
[audio:RaimondsTiguls_KaapBraali.mp3]