Nepierasti klusi pagājušās nedēļas sākumā klajā nācis jauns austrāliešu rokeru “The Vines” studijas ieraksts ‘Vision Valley’.

Un nav jau arī liels brīnums – pēc katastrofāli neveiksmīgā un neizteiksmīgā ‘Winning Days’ 2004.gadā, “The Vines” šķietami bija uz sabrukšanas robežas. Šim procesam “pagali” piemeta arī grupas solistam Kregam Nikolsam diagnosticētā neirobioloģiskā slimība, liekot “The Vines” nesen nākt klajā ar paziņojumu, ka grupa vairs nekad nedosies koncertturnejās, taču nepārtrauks izdot studijas albumus.

Grupas jaunākais izdevums ‘Vision Valley’, kā jau gaidīts, precīzi iemieso šo stāvokli – šeit “The Vines” izklausās pēc grupas, kas, par laimi, paniski necenšas sevi atkārtoti pierādīt, taču mēģina nostāties uz kājām un sakārtot domas. Tiesa, diez ko izcili tas grupai nesanāk, taču, ja patur prātā, ka saturiskā ziņā “The Vines”, nebaidos teikt, beidza pastāvēt uzreiz pēc sava debijas albuma izdošanas, tad ‘Vision Valley’, atšķirībā no sava priekšgājēja ‘Winning Days’, pietiek spēka noturēt sava klausītāja uzmanību līdz pat diska beigām.

Tiesa, tas nenākas īpaši grūti, ņemot vērā, ka albums ir nieka 28 minūtes ilgs, un dziesmu ilgums tajā variē no divām līdz divarpus minūtēm, ne brīdi jaunā albuma sakarā neliekot pieminēt vārdus “apnicīgs” vai “vienāds”. Drīzāk retrospektīvs, taču ne jau grupas “The Vines” daiļrades kontekstā. Grupai jo bieži pārmesta ideju kopēšana – galu galā puiši savas mūziķu gaitas sākusi ballītēs izpildot “Nirvana” dziesmu kaverversijas. Arī ‘Vision Valley’ pēc savas būtības atgādina skrējienu cauri tādam palielākam lielveikalam, kur katra albuma kompozīcija simbolizē kādu kafejnīcu, drēbju vai kurpju bodi, kurām to īpašnieki izvēlējuši, pēc savām domām, atbilstošāko muzikālo noformējumu.

Tā disku uzsāk panciskais ‘Anysound’, kas nez kāpēc atgādina “The Kinks” ‘You Really Got Me’, taču, pirms “kultūrcitāts” pārtop atklātā kopēšanā, dziesma vienkārši beidzas; tāpat arī dziesma ‘Candy Daze’ liek piesaukt “bītlus”, albuma tituldziesma – jauno laiku “Green Day” dziesmā ‘Boulevard Of Broken Dreams’, bet ‘Don`t Listen To The Radio’ – “Beach Boys”.

Viss minētais liek nevis pamatoti pārmest grupai “The Vines” radošu izsīkumu, bet gan ieteikt albumu tiem mūzikas klausītājiem, kas nekad nav dzirdējuši grupas debijas plati. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie, kas grupu “The Vines” iepazina ar 2002.gada ‘Highly Evolved’, jau ir paspējuši “atmest ar roku” un otrkārt – ja grupa grasās turpināt līdzīgā manierē, puišiem noderēs “svaigas asinis” fanu pulkā. Tiesa, šaubos, vai šīm “svaigajām asinīm” ko izteiks vārdi “The Kinks” vai “Beach Boys”, taču tās jau ir citas emocijas.

Taču ir tikai jāsagaida īsā albuma izskaņa, lai pirmoreiz ‘Vision Valley’ akordos sadzirdētu ko saprātīgu un aizraujošu. Un tas, ironiskā kārtā, izrādās plates “pelēkais zvirbulis” – neraksturīgi ilgais sešu minūšu eposs ‘Spaceship’, kas šķietami visprecīzāk ietver grupas sāpes, starp dziesmu rindām jaušamo bezcerību un vienlaikus spītīgo vēlmi “vienkārši spēlēt”. Jautājums paliek – uztvert ‘Vision Valley’ par pārspīlēti ilgu singlu un ‘Spaceship’ par tā galveno skaņdarbu vai nē?

Noklausies:

‘Spaceship’