Pagājušā gada nogalē klajā nāca grupas „Rush” 30 gadu jubilejas koncertturnejas ieraksts DVD formātā ‘R30’ un, lai arī par šo faktu jārunā pagātnes formā un pašmāju mūzikas ierakstu veikalos jau kādu laiku rēgojas ‘R30’ industriālais diska vāks, vēlos pievērst uzmanību tam, kas sagaida divu komplekta disku skatītāju.

Skaņa: 4/5
Attēls: 4/5
Ekstras: 4/5
Emocijas: 4/5

Kanādas trio „Rush”, šķiet, visspilgtāk raksturo tieši tās bundzinieks un lielas daļas dziesmu autors Nīls Pērts, kas sitaminstrumentu speciālistu aprindās ne brīdi nav zaudējis savu „leģendas” statusu, joprojām atrodams labāko bundzinieku topos un tehnikas līmeņa ziņā tiek minēts kā viens no tiešākajiem nelaiķa Džona Bonama („Led Zeppelin”) „konkurentiem”. Arī ‘R30’ atrodamajā, 2004.gada septembrī Frankfurtē, Vācijā notikušā koncerta ierakstā tieši Pērts uzskatāms par „vakara naglu”, turklāt ne tikai bungu spēles, bet arī koncerta vizuālā materiāla kontekstā. Taču par visu labāk pēc kārtas.

Vairāk nekā divu stundu ilgo koncertu ievada divu minūšu ilgs videomateriāls, kuru, nezinot par Nīla Pērta aizraušanos ar zinātnisko fantastiku un fantāzijas tēlu pasauli, varētu nosaukt par pamatīga narkotiku reibuma „augli”, kurā skatāmas aptuveni šādas ainas: desmiti dalmāciešu, kas dzenas pakaļ trusim burvja cepurē; skrūvspīles, kas saspiež akmeni, no kura izveidojas trīs olas, no kurām izšķiļas trīs pūķi, kas sveicina klāt esošos ar trīsbalsīgu „Hello!”. Psihodēlija augstākajā pakāpē, atliek nodomāt, un koncerts var sākties.

Jau pēc pirmajiem vakara akordiem kļūst skaidrs, ka nu reiz ir darīšana ar vārda vistiešākajā nozīmē „spēcīgu” skaņu – uz DVD komplekta vāka ieteiktu pat izvietot brīdinājumu „Grupa ‘Rush’ nav atbildīga par DVD klausītāju un viņu kaimiņu dzirdes traucējumiem”, jo vēlme „pagriezt skaļāk” prātā šaujas biežāk nekā būtu pieļaujams. Gan PCM, gan arī Dolby Digital 5.1 skaņas standarts piedāvā sabalansētu un plašu krāsu gammu, kurā katrs no mūziķiem ir, tā teikt, „savā vietā” – solista Džedija Lī falseti, tehniskā basa spēle un ar kājām pa brīžiem spēlētās ērģeles lieliski sasaucas ar Pērta „krāsaino” bungu spēli, kurā ritmu struktūru maiņa novērojama teju vai ik pēc pāris taktīm, savukārt Aleksam Laifsonam pieķeroties pie ģitāras stīgām, uzgavilē visa Frankfurtes halle. Pēc ‘Subdivisions’, kas uzskatāms par vienu no spēcīgākajiem gan šī koncerta, gan arī „Rush” daiļrades skaņdarbiem, Džedijs Lī lauzītā vācu valodā sveicina klātesošos, lai uzreiz pēc tam pieteiktu kārtējo hītu vakara programmā – ‘Earthshine’ no nesenā un grupas līdz šim pēdējā, kopskaitā septiņpadsmitā studijas albuma – 2002.gadā izdotā ‘Vapor Trails’.

Lai arī koncerta gaitā Džedijs Lī, piesakot „Rush” versiju par „The Who” klasisko ‘The Seeker’, nosmīkņā, ka „tā nu ir dziesma, kas bija populāra laikā, kad mēs bijām jauni – pirms kādiem simt gadiem”, atliek vien nobrīnīties, cik daudz spēka un oriģinalitātes vecajos vīros ir šobrīd, 30 gadus „pēc fakta”. To jo spilgti apliecina Nīla Pērta solo dziesmā ‘Der Trommler’ – bruņojies ar ne vairāk ne mazāk kā diviem apzeltītiem bungu un vienu elektrisko bungu komplektu, vecais kungs demonstrē fantastisku tehniku un aizraujošu solo uzbūves koncepciju, kurā ieskanas arī elektriskais ksilofons, protams, neaizmirstot arī par „šova” elementiem – šoreiz tie izpaužas faktā, ka nevis Pērts solo gaitā pārsēžas pie citām bungām, bet bungu platforma pagriežas pati un galvu reibinošas 32-daļas var turpināties jau pie citām bungām.

Ja ‘R30’ komplekta otro disku un tajā atrodamos interviju materiālus, vecu un pavisam vecu dziesmu videoierakstus par aizraujošiem galvenokārt uzskatīs grupas cienītāji, kam nu būs dota iespēja salīdzināt, kā viņu elki izklausījās un, pats svarīgākais – izskatījās pirms 20 un vairāk gadiem, tad paša koncerta satura uztverei nav nepieciešamas priekšzināšanas – progresīvā roka paraugstunda divu stundu garumā grupas „Rush” izpildījumā pieskaras, šķiet, teju vai visiem grupas albumiem un demonstrē grupu gan tās agrīnā perioda un pēdējos gados atkal novērojamajā rokmūziķu ampluā, gan arī, izteikti artistiskos, uz saturu un kompozīciju tendētos skaņdarbos, atgādina par progroka būtību un to, cik tālu šajā žanrā tikusi pati grupa „Rush”.