“Sintpops nevaid miris” – no trijotnes par duo pārtapušais vācu sintpopa ansamblis “De/Vision” spītīgi turpina savu teju vai divdesmit gadus ilgušo karjeru, kā rezultātā duets joprojām uzskatāms par šībrīža aktuālāko un stabilāko vārdu Vācijas elektropopa pasaulē.

Visticamāk tikai patiesi grupas eksperti mācēs definēt, vai grupas šībrīža skanējums, kurā jaušamas gan industriālās elektronikas, gan, piemēram, “Depeche Mode” 90.gadu sākuma perioda eksistenciālisma nots, ir sistemātiska “De/Vision” virzība vai arī mēģinājums melanholijas un elēģiskuma disciplīnā pārspēt savu lielo “konkurentu” – vācu “Wolfsheim”. Lai kā arī nebūtu, vairāk nekā stundu ilgā romantisku skumju porcija par laimi ne brīdi neliek apšaubīt to, ka albums, vienkārši izsakoties, “strādā”, neieslīgstot bezmērķīgos elektroniskos eksperimentos un vienlaikus arī neatkārtojoties savā vienkāršajā melodiskumā.

Taču jāpiekrīt, ka grupas senu dienu daiļrades faniem, kas ar “De/Vision” iepazinušies deju klubos un vispirmām kārtām no ‘Subkutan’ sagaida spēcīgas bungu partijas un hipnotisku semplu un sīkvenceru ķīseli, kurā lēni noslīkt, ļaujot sev “nonest jumtu”, nāksies vai nu pieņemt šo, grupas kontekstā patiešām krietni mierīgāko, rimto, taču (labā nozīmē) tikpat depresīvo albumu, vai arī censties izprast plates spēju ar katru jaunu tās atskaņošanas reizi atklāt jaunus vaibstus.

Tiesa, lai arī albuma muzikālā puse, kā jau minēju, patīkami pārsteidz muzikālā ziņā (‘The End’ šeit kalpo kā spilgtākais piemērs), tomēr ‘Subkutan’ neaizraujas ar pārlieku daudzveidīgām dziesmu uzbūves variācijām un lielākoties albumā atrodamas vai nu liegas elektropopa balādes (‘Summer Sun’), vai arī intensitātē pieaugoši skaņdarbi kā, piemēram, ‘Star-crossed Lovers’, kuru ievada liega klavieru partija, lai dziesmas piecu minūšu ilgajā skanējumā izaugtu līdz grandiozam noslēgumam ar nedaudz industriālu pieskaņu un “dusmīgu” ritma struktūru.

‘Subkutan’ nerekomendētu cilvēkiem ar vājiem nerviem, jo platei pietiek jaudas, lai saskumdinātu un pie eksistenciālām pārdomām novestu pat visoptimistiskāko klausītāju. Albums, kuru varētu droši arī nosaukt par “De/Vision” karjeras labāko ierakstu, kalpo kā spilgts piemērs tam, ka uz sintpopa elementiem balstīta elektroniskā mūzika var būt skumja, pārdomu pilna un brīžiem pat depresīva, taču vienlaikus nebūt salta un pašpietiekama.

Noklausies:

‘The End’
[audio:DeVision_TheEnd.mp3]

‘Star-crossed Lovers’
[audio:DeVision_StarCrossedLovers.mp3]

‘Summer Sun’
[audio:DeVision_SummerSun.mp3]