Nākusi klajā jau pagājušā gada septembrī (īsi pirms filmas), režisora Kamerona Krova jaunākā veikuma – filmas “Elizabettauna” oriģinālmūzika joprojām nav pieejama pašmāju mūzikas veikalos un, visticamāk, tāda arī paliks.

Izlaižot tik tīkamo apceri par Kamerona Krova līdzšinējo daiļradi un viņa sievas Nensijas Vilsones oriģinālmūziku, kas, gluži kā šī ieraksta gadījumā, nereti papildina viņa filmu skaņu celiņus, jāpiebilst, ka oriģinālmūzika filmai ‘Elizabettauna’, kas apkopota šāda paša nosaukuma ierakstā, ir pirmais Nensijas Vilsones pilna apjoma filmu mūzikas ieraksts. Visticamāk Krova daiļrades cienītājiem nebūs sveša ne Vilsones komponētā ‘We Meet Again’ no “Jerry Maguire”, ne ‘Lucky Trumble’ un jo īpaši ‘Love Comes And Goes’ no “Almost Famous”, ne arī ‘Elevator Beat’ no “Vanilla Sky”. Taču līdz pilnam albumam kādreizējā septiņdesmito gadu rokgrupas “Heart” dalībniece Nensija (kurai, starp citu, tas ir tikai otrais soloieraksts – sekotājs 1999.gadā izdotajam kaverversiju albumam ‘Live at McCabe’s Guitar Shop’) sasparojusies tikai tagad. Tajā Nensija dzirdama savā labākajā elementā – ar ģitāru (vietumis bandžo vai mandolīnu) pie sāniem, attālinātu klavieru partiju fonā un, kā izteicies Kamerons Krovs, “ar Kentukī ainavu prātā un atklātās Amerikas ceļu zem kājām”.

Diemžēl šī ieraksta apskats jāsāk ar tā lielākā, patiesībā, vienīgā mīnusa definējumu – jau agrāk Nensijas Vilsones (nekādā gadījumā nejaukt ar slaveno džeza dīvu Nensiju Vilsoni) kontekstā pamanīto iezīmi, ko mēdz saukt par “atkārtošanos”. Tā kā, kā jau minēju iepriekš, Vilsone līdz šim nebija albumā apkopojusi savus veikumus Kamerona Krova filmu skaņu celiņos, tad reiz, mēģinot pašrocīgi radīt šādu dziesmu izlasi, konstatēju, ka pat pirmajā brīdī dažādās noskaņās veidotās mākslinieces dziesmas, atskaņotas viena pēc otras, saplūst vienā veselumā un pārkāpj iepriekšējās dziesmu robežas. Un diemžēl tas šoreiz nav sinonīms terminiem “viengabalainība” vai “idejiska un saturiska noturība”. Albuma 21 kompozīcija, kas lielākoties katra nepārsniedz divu minūšu ilgumu, ik pa brīdim pārmaiņus piedāvā versijas par filmas oficiālajā skaņu celiņā iekļautajām melodijām (piemēram, Nensijas ‘Same In Any Lingo’ ir instrumentāla parafrāze par grupas “I Nine” dziesmas ‘Same In Any Language’ tēmu, savukārt ‘Dirty Shirt’ prātā atsauc Džefa Finlina ‘Sugar Blue’ no filmas oficiālā saundtreka.

Taču, par spīti šādai atražošanai, ‘Elizabethtown’ izklausās pēc ļoti dzīva un varētu pat teikt – ikdienišķa ieraksta šī vārda labākajā nozīmē. Varbūt tāpēc, ka tas veikts mītiskajā “Little Ruckus” ierakstu studijā, kas atrodas ne vairāk un ne mazāk kā Kamerona Krova un Nensijas Vilsones mājā. Varbūt arī tāpēc, ka disks ierakstīts tikai caur trim “Sennheiser” firmas mikrofoniem, pat elektriskajai ģitārai liekot vispirms izskanēt gaisā pirms skaņas saglabāšanas datorā. Taču iespējams, ka mūzika, kas, ja var ticēt Krovam, galvenokārt tapusi viņam virtuvē skaļi lasot filmas “Elizabettauna” scenāriju, Nensijai tikmēr blakus atrodošajā studijā pierakstot pa prātu rosošos akordus, arī saglabāta un izdota plastmasas ripulī spēj tomēr saglabāt sevī to brīvību, kas raksturīga cilvēku savstarpējai mīlestībai. Jo, ja kāds gadījumā to palaida garām, tieši par to arī bija filma “Elizabettauna” un, ja godīgi – ir arī mūsu ikdiena.

Noklausies:

‘Scruffy Busque’
[audio:NancyWilson_ScruffyBusque.mp3]

‘Zapata’
[audio:NancyWilson_Zapata.mp3]

‘River Road’
[audio:NancyWilson_RiverRoad.mp3]