Mortena Harketa un norvēģu grupas „A-Ha” vārds, jo īpaši pašmāju publikai, neprasa plašākus paskaidrojumus – vieni atcerēsies savam laikam revolucionāro (uzņemšanas tehnikas ziņā) videoklipu dziesmai ‘Take On Me’, citi jūsmos par salīdzinoši neseno un ļoti plaši apmeklēto grupas koncertu Mežaparkā.

Varbūt tieši tāpēc ir tik skumji atzīt, ka grupa savā nule klajā nākušajā septītajā studijas platē ‘Analogue’, pretēji tās nosaukumam (vismaz vienam no tā tulkojuma variantiem) nepiedāvā vis grupas līdzšinējai daiļradei analogu skanējumu. Nevajag pārprast – Mortens Harkets ir joprojām savu uzdevumu augstumos un vietumis (jāteic gan, retāk kā iepriekšējās platēs) ir saklausāms arī par Harketa „tirdzniecības zīmi” uzskatāmais maigais falsets.

Taču galvenās pretenzijas jaunā albuma sakarā pārņem, noklausoties jauno albumu vairākkārt, „no A līdz Z” – to, ko pirmajā brīdī gribētos nosaukt par pieaugušu skanējumu un pamatīgāku atkāpšanos no savām sintīpopa saknēm, lai varbūt censtos sevi vairāk piedēvēt „adult contemporary” žanram mūzikā, pēc vairākkārtējas albuma analizēšanas nevar nosaukt citādāk kā vien par akūtu hītu trūkumu šībrīža „A-Ha” daiļradē. Vistuvāk hīta statusam albumā pietuvojas vien disku ievadošais ‘Celice’, kura piedziedājumā Harkets ir savā elementā (varbūt tieši tāpēc skaņdarbs izstaro jau sen pazīstamas sajūtas), kā arī plates tituldziesma ‘Analogue’, kuras harmonija ir rūpīgi pārdomāta, lipīga un, līdz ar to – veiksmīgi „izskaidro” dziesmu, liekot tai iespiesties atmiņā vismaz līdz stundu ilgā albuma beigām.

Par pārējo plates materiālu runājot, lielākoties šeit atrodamas rāmas un, diemžēl, lielākoties – arī visai neizteiksmīgas balādes kā, piemēram, ‘Birthright’ vai ‘The Fine Blue Line’. Taču lai nu kur, bet balāžu žanrā „A-Ha” varētu uzskatīt par lieliem meistariem – kurš gan neatceras slaveno ‘Crying In The Rain’ un kur tad vēl sirdi plosošais ‘Forever Not Yours’. Diemžēl ‘Analogue’ nepiedāvā šādus „krāšņumus” un nešķērdējoties ar hītiem, liek ierakstu plauktā uzmeklēt vecos, taču jau sen par labiem atzītos grupas agrīnos albumus, vienlaikus nospriežot, ka laikam jau grupai būtu vēlams kādu brīdi atpūsties un nākt klajā ar jaunu plati tad, kad būs, ko ar to pateikt. Pagaidām šķiet, ka kopš 2002.gada ‘Lifelines’ grupa ir regresējusi un nevis otrādāk.

Noklausies:

‘Celice’
[audio:Aha_Celice.mp3]

‘Birthright’
[audio:Aha_Birthright.mp3]

‘Analogue’
[audio:Aha_Analogue.mp3]

‘The Fine Blue Line’
[audio:Aha_TheFineBlueLine.mp3]