Pirms gada laiduši klajā eklektisko dubultalbumu ‘Radio Jah Jah’, divi no “Hobos” puišiem – Rolands Ūdris un Egons Kronbergs, piepalīdzot Vilnim Krieviņam, Mārtiņam Burkevicam un vairākiem citiem, ir laiduši klajā jaunas grupas – dueta “U.K.” debijas plati ‘K.U.’.

Papildus pirmajam pārsteigumam – Rolandam Ūdrim, kurš še ir dzirdams dainojam latviešu mēlē, ‘K.U.’, visatzinīgāk gribas vērtēt albuma brīvdomīgo dabu, kuras galvenais kaldinātājs ir albuma producents un teju vai visu instrumentu “pavēlnieks” albuma ieraksta procesā – Egons Kronbergs. Ūdris, raksturojot jaunā albuma tapšanas gaitu, intervijā teicis, ka Egons esot izdarījis “vairāk, nekā viņš drīkstētu”, aritmētiski Egona veikumu vērtējot ar 90 procentiem no visa albuma.

Tomēr abstrahējoties no šajos 90 procentos ieslēptā producenta darba un balalaikas, mandolīnas un bandžo spēles, visjūtamākā ir Kronberga skrupulozi pedantiskā pieeja albuma skanējumam – ne mirkli nepamet sajūta, ka katrs viņa programmētais ritma sekcijas breiks vai mandolīnas solopartija ir gan ilgu pārdomu, gan arī (pirmām kārtām) plašu muzikālo zināšanu auglis, kas, jāteic godīgi, nav īpaši izplatīta parādība pašmāju mūzikā. Tieši pateicoties šai atziņai nebaidos teikt, ka ‘K.U.’ ir saturiski svaigākais šogad klajā nākušais latviešu mūzikas ieraksts.

Pretēji tendenciozajam nosaukumam, grupu, atšķirībā no angliski dziedošajiem “The Hobos”, ar Lielbritāniju (UK-United Kingdom) nesaista praktiski nekas. Pasaules mūzikas ģeogrāfijas atlantā ‘U.K.’ mūzikai žanriski vistuvāk atrodas Britu salu tālāko ziemeļu iemītnieki īri, kuriem raksturīgās dūdas, akordeonu un kokli platē meistarīgi iespēlējis Māris Muktupāvels. Taču tas nenozīmē, ka albumu visciešāk raksturo tieši īru tautas mūzikas vēsmas.

Jau otrajā albuma skaņdarbā ieskanas čigānu mūzikas elementi, kas kulminē ansambļa “Ame Roma” izpildītājā piedziedājumā: “Na ne made mange devles, na ne mange bahbari/serde kalme tu zranjate meso fahtes bahtali” (“Nav ne elku, nav ne dievu, es pamostos ik rītu un priecājos, ka dzīvoju tur, kur es krītu”). Sekojošais ‘Pekinā ir auksti’, pateicoties savam ķīniešu valodas piedziedājumam, jau kādu brīdi pievērš radioklausītāju uzmanību, savukārt ‘Viss mierīgi’ vistuvāk pieskaras pieminētajai īru mūzikas skolai, lai jau pēc pāris minūtēm pārsviestosos dažus tūkstošus kilometru uz ziemeļaustrumiem un skaņdarbā ‘Gljuk’ variētu par Grebenščikova un “Splin” tematiku.

Līdz ar to, dažādu tautu mūzikas pārstāvjus ‘U.K.’, nemeklējot konkrētas ģeogrāfiskas piederības, domājams, visvieglāk nodēvēt par pasaules pilsoņiem, kuru mūziku par savu arīdzan atzīs tādi paši mūzikas pasaules klaidoņi, kuru aicinājums ir kā tekstuāla, tā audiāla dažādība un robežas-pārvarēt-spēja.

Noklausies:

‘Rīta stunda’
[audio:UK_RiitaStunda.mp3]

‘Tirgus’
[audio:UK_Tirgus.mp3]

‘Ziemeļu puse’
[audio:UK_ZiemeljuPuse.mp3]