Ja Madonna savos 47 paziņo, ka ir radījusi „ideālo” deju mūzikas albumu, ir grūti nepasmaidīt.

Taču tad tu atceries, ka šeit nav runa par morālo stāju vai stereotipiem par tematu „kāda vecuma sieviešu kājas tu vairs nevēlies redzēt?” – šeit visu izšķir mūzika un ja runājam par to, Madonnai nav kur pārmest lielummāniju – ‘Confessions On A Dance Floor’ no tiesas ir ieraksts, kurš deju zālē jūtas (un tās iemītniekiem liek justies) kā zivs ūdenī. Ne par velti tā prezentācija jeb pirmizrāde, kā ziņots, noritējusi tieši deju klubā, albuma „vaininiecei” pašai stājoties aiz dīdžeja pults.

Šķiet, nav vairs neviena, kurš nebūtu dzirdējis plati ievadošo, pēc „Abbas” hīta ‘Gimme Gimme Gimme’ motīva veidoto pirmo singlu ‘Hung Up’, tāpēc stāstu par to izlaidīsim, pārlecot uzreiz uz nākamo skaņdarbu – ‘Get Together’, kura pavadījums reizē atgādina „Modjo” hītu ‘Lady’, „Darude” šokējošo ‘Sandstorm’ un „Daft Punk” ‘One More Time’. Pieļauju, ka reāli vienā dziesmā visus šos trīs hītus satilpināt būtu neiespējami, taču tieši šādi sevi visveiksmīgāk formulē albuma dažādā daba. ‘Sorry’ noteikti būs albuma nākamais radiohīts, tā melodija pielīp pēc vienas piedziedājuma dzirdēšanas reizes un iekustinās ikvienu deju zāli.

Visiem, kas kopš Madonnas iepriekšējā izdevuma – atšķirīgi (tomēr galvenokārt kritiski vērtētā) 2003.gada albuma ‘American Life’ – gaudoja pēc elektronikas piesātināta, atmosfēriska hīta, kuru veidošanas prasmes māksliniece pierādīja ar savu 1998.gada plati ‘Ray Of Light’, kas daudziem joprojām asociējas ar vārdu salikumu „labākais Madonnas ieraksts”, pie sirds ies ‘Future Lovers’, kas, šķiet, vistālāk atvirzās no ‘Confessions On A Dance Floor’ diskomūzikas vadmotīva. Salīdzinoši. Sekojošajā ‘I Love New York’ piedziedājumā ironiskā kārtā starp disko ritmiem un sintezatoru spalgiem svilpieniem iespējams saklausīt fūzētas ģitāras skaņas, kuru atskaņotā melodija spēcīgi atgādina Igija Popa ‘I Wanna Be Your Dog’, kas kļūst par vienīgo aizraujošo un arī – visticamāk, dziļi individuāli uztverto dziesmas iezīmi, kas citādākā ziņā uzskatāma par vājāko diska opusu.

Albuma pozitīvākā īpašība vienlaikus ir arī pierādījums, ka Madonna šeit atrodama „savā elementā” – albuma muzikālās „teritorijas” lieliskā pārzināšana sniedz nepieciešamās zināšanas, lai neļautu dziesmām pārāk strauji apnikt, kas ir vērā ņemama iespēja, piebilstot, ka ‘Confessions On A Dance Floor’ veidots bez pārtraukumiem starp dziesmām, kļūstot par vienu lielu 56 minūtes ilgu deju „sesiju” bez pīppauzēm. Albums rūdītiem dejotājiem – līdz ar to tieši šādai auditorijai ir domāta Madonnas jaunākā plate, kuras „dungojamo melodiju” iztrūkums varbūt traucēs jaunā diska materiālam izskanēt, piemēram, „Latvijas Radio” ēterā un liks (varbūt) dažiem mākslinieces faniem saskumt. Jo īpaši tiem, kas dziedātājas daiļradi pirmām kārtām asociē ar hītiem ‘This Used To Be My Playground’ vai ‘Secret’.

Un es nesaku, ka tava visu laiku labāko Madonnas albumu topa pirmajā vietā ir jābūt albumam ‘Music’, lai tu spētu „iebraukt” ‘Confessions On A Dance Floor’. Taču nekāda savu bēdu slīcināšana šampanieša glāzē, fonā skanot ‘The Power Of Goodbye’ vairs neiet cauri. Skanot ‘Jump’, tev nāksies aizmirst par savām problēmām, atceroties autores vārdus „es vēlos, lai cilvēki, skanot jaunajam albumam, nevarētu nosēdēt savos krēslos” un reizē atzīstot, ka „lēdija Madonna” savu ir panākusi.

Noklausies:

‘Future Lovers’
[audio:Madonna_FutureLovers.mp3]

‘Jump’
[audio:Madonna_Jump.mp3]

‘Push’
[audio:Madonna_Push.mp3]