Ir cilvēki, kas saprot jokus par citiem. Ir tādi, kas konsekventi smejas tikai par sevi. Lai kāda arī nebūtu, Līdsas oktets jeb astoņu cilvēku kolektīvs “Chumbawamba”, kas nesen sarucis līdz četru uz albuma vāka redzamo mākslinieku sastāvam (pārējie devušies atpūtā un četriniekam piebiedrosies nākamajā albumā), ir laiduši klajā ierakstu, kura pavadījumā var darīt abus.

Vēl spilgti prātā palicis grupas pagājušā gada izteikti politiskais un visādā citādā ziņā ārkārtīgi trāpīgais ‘UN’, kurā grupa plūstoši ironizēja par globalizācijas sekām pasaulē. Šogad “anarhistu popa koris” ar savu jaunāko ierakstu ‘A Singsong And A Scrap’ ir licis grupas kontekstā atcerēties tās daiļrades dziļākās ietekmes, proti – folkmūziku. Vistiešāk, šķiet, tiek citēta īru tautas mūzika, kuru krietni retāk nekā citkārt grupas daiļradē ierasts pārtrauc vairāk vai mazāk izteikti popmūzikas skaņdarbi (‘You can (mass tresspass, 1932)’, ‘Smith & Taylor’).

Pamatā visu albumu caurstrāvo “Chumbawamba” daiļradē jau pierastās akordeona skaņas, kas šoreiz pavada uz kantrīmūzikas principiem balstīto ritma sekciju. Tomēr pievēršanās “deju grīdu” mūzikai nav pārvērtusi ierakstu par vidusmēra Alabamas štata radiostacijas ikdienas dziesmu rotācijas šķērsgriezumu. Lai gan pastāv iespēja, ka tieši minētā pārokeāna reģiona ainavai albums varētu piestāvēt gana labi.

Noklausies:

‘William Francis’
[audio:Chumbawamba_WilliamFrancis.mp3]

‘By And By’
[audio:Chumbawamba_ByAndBy.mp3]

‘Bankrobber’
[audio:Chumbawamba_Bankrobber.mp3]