Izrādās, arī pašmāju mūzikas vide ir gana neprognozējama, lai laiku pa laikam tajā piedzimtu absolūti nekomerciāli, improvizējoši pašdarbnieku kolektīvi, kuru mērķi varbūt definēt varētu tikai viņi paši un ja vien būtu tā – pa īstam – skaidrs, kas “viņi” īsti ir, nebūtu problēmu “viņiem” to arī pavaicāt.

Pirms jau ir par vēlu, jāpiebilst, ka Rīgu pārstāvošā kolektīva “Suņa stunda” debijas ierakstu ‘DG 900’ lieki meklēt mūzikas ierakstu veikalos. Patiesību sakot, visticamāk nedrīkstētu šo nosaukt arī par debijas plati, jo tā līdz šim nav tikusi un, šķiet, arī netiks izdota oficiāli (ceru, ka kļūdos, bet skepsei ir pamats!). Taču tā kā ikvienam mūzikas cienītājam pēc pieredzes ir zināma atšķirība starp mūziku, kura ir brīvi pieejama visiem (vairāk vai mazāk) un mūziku, kuru gluži nejauši ir nonākusi tavās rokās – vai nu ilgu meklējumu rezultātā vai arī “tāpat vien”, tad nevajadzētu rasties jautājumiem, kāpēc tieši “Suņa stunda” izpelnījusies tapt atklāta arī nedaudz plašākai publikai.

Visiem, kas šīgada 26.augustā atpūtās Dzintaros, jauno grupu festivālā “Tu esi pamanīts”, bija izdevība grupas daiļradi baudīt klātienē. Fakts, ka Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas katedru pārstāvošā grupa (šķiet, trīs tās dalībniekus iespējams reizēm sastapt LKA gaiteņos) tā arī neizpelnījās festivāla žūrijas uzmanību, sevi attaisno līdz ar grupas ieraksta ‘DG 900’ pirmo noklausīšanās reizi. Būtu gan diezgan pārdroši salīdzināt “Suņa stundu” ar grupu “Reigani”, kad tās dziesmas, vēl oficiāli neizdotas, klejoja no rokas rokā, tomēr abus minētos kolektīvus vieno konkrēta īpašība – kā “Reigani”, tā arī “Suņa stunda” ir tuvākais iespējamais punkts, ko kāda pašmāju grupa ir sasniegusi mūzikas stila “komēdij-roks” virzienā.

Plates augstvērtīgākā epizode, nepārprotami, ir skaņdarbs ‘Sliede’, kurš albumā pieejams tikai “dzīvā ieraksta” versijā un kura piedziedājumā, skanot rindām “baltā sliede, tas ir klusums, vara kniede esmu es / divas sliedes, tas ir visums”, grupas skanējumā, jo īpaši solista vokālā manāma pamatīga Viktora Coja daiļrades ietekme, savukārt pati dziesma kopumā, nebaidos teikt, ir labākā pēdējo gadu pašmāju “eksistenciālā roka” (lielākā daļa grupas “Līvi” daiļrade, Fomins un Kleins un citi tamlīdzīgi) pārstāve.

Turpinājumā dzirdams vēl viens plates “potenciālais hīts” – skaņdarbs ‘Meitiņa metina’, kas būvēts uz Latviešu tautas melodijas “Es biju māmiņai viena pati meitiņa” bāzes. Ar rindām “Ķeizarmājas priekšā sargkareivis tvīkst / gaidot meiteni, kas nerunā, bet pīkst” sevi piesaka grupas dalībnieku teatrālā ievirze – dziesma ‘Lilī Marlēn’ ir viena no izjustākajām un pacilātākajām diska epizodēm, kura nemanot pārtop nieka 25 sekundes ilgajā dziesmā ‘Lapsene’, kas uzskatāma par iepriekšējās dziesmas abstraktu izskaņu, jo muzikāli balstīta uz tiem pašiem akordiem kā ‘Lilī Marlēn’.

Albuma izskaņā grupa parūpējas par vēl vienu ekselentu skaņdarbu – ‘Čuča’, kas pieejams arī “dzīvajā” izpildījumā, taču tieši studijas ierakstā vislieliskāk jūtama dziesmas “dooriskā” pieskaņa un, par spīti faktam, ka dziesmas pavadījums ir praktiski viens pret viens nokopēts no “Tito & Tarantula” klasiskā ‘After Dark’, diska kopainā skaņdarbs iederas vienkārši lieliski.

Domājams, ka ātrāk par albuma ‘DG 900’ izdošanu izdosies sagaidīt kādu grupas “Suņa stunda” koncertu, tomēr līdz tam sava viedokļa noformulēšanai par grupas mūziku lieti noderēs zemāk atrodamie dziesmu fragmenti.

Noklausies:

‘Simtu gadu’
[audio:SunjaStunda_SimtuGadu.mp3]

‘Sliede’
[audio:SunjaStunda_Sliede.mp3]

‘Meitiņa metina’
[audio:SunjaStunda_MeitinjaMetina.mp3]

‘Lilī Marlēn’
[audio:SunjaStunda_LiliiMarleen.mp3]

‘Čuča’
[audio:SunjaStunda_Chucha.mp3]