Kārtējā un neskaitāmā britu indīrok-popa apvienība – Londonas kvintets “Dogs”, gudrojot nosaukumu savu dzimšanu apliecinošajam debijas albumam, visticamāk neiztēlojās, cik rūgtu patiesību piedāvā gana divdomīgās frāzes otrā, pārnestā nozīme, raksturojot situāciju, kad pat pašiem britiem nākas atzīt, cik skumja un vienveidīga ir kļuvusi viņu mūzika.

Muzikālā ziņā piedāvājot “starpzvaigžņu telpu” – kaut kas no “The Strokes”, “The Libertines” un “Razorlight”, “Dogs” šim mikslim nav papūlējušies pievienot savu personīgo garšvielu devu, kas liecinātu par kaut nelielu iespēju saprast šo pēc vienas albuma noklausīšanās tik bezpersoniski sevi prezentējošo bezmugurkaula kolektīvu. Objektīvi vērtējot – jā, puišu piedāvātie opusi (kā jau varētu noprast pēc augstāk minētā līdzinieku saraksta) ir spēcīgi kā tehniski, tā arī muzikāli, kas ļauj prognozēt, ka “Dogs” koncertos klausītāju rindās nenosalsi, tomēr ja runājam par muzikālām vērtībām – nu nav te nekā nedzirdēta! Vēl vairāk – “Dogs” atkārtoti pārgremo visu to, ko mūzikā jau pirms vairāk nekā 30 gadiem atklāja “Ramones”, dažus gadus vēlāk Eiropā ienesa “Dogs” novadnieki – “Sex Pistols” un ko par “iztikas minimumu”, uz kā būvēt savu daiļradi, ir atzinušas vēl neskaitāmas britu apvienības, kuras pa lielākai daļai pacentušās pat savos nosaukumos ieviest savādu līdzību – artikulu “the”.

‘Turn Against This Land’ no absolūtas aizmirstības glābj pāris skaņdarbi, kuru dēļ zūd vēlme grupu norakstīt un ierindot atvilktnē “jauno, talantīgo, uzlecošo mūziķu absolūti nederīgie debijas albumi”, kur visus ierakstus vieno skumja raksturīpašība – dziesmas platē iespējams atšķirt tikai pēc to nosaukumiem. Un lai arī cik cerīgs neizklausītos plates pirmā skaņdarba ‘London Bridge’ ievads, atgādinot šo to iz psihodēliskā roka laikmeta, lai arī cik “koldplejiska” nebūtu albuma noslēguma klavieru pasāža – albuma nepilnas divas minūtes ilgā tituldziesma ‘Turn Against This Land’, tomēr grupas dalībnieku jau deklarētās pretenzijas uz “pēdējo trīsdesmit gadu kaislīgākās grupas” titulu kopā ar atziņu pēc pāris plates izklausīšanās reizēm, ka grupa savā mūzikā (visu cieņu!) diezgan histēriski “izgāž” visu, uz ko ir spējīga, liek apšaubīt, vai maz kādam būs vajadzīgs londoniešu iespējams kaut kad nākotnē gaidāmais otrais albums. Jo šīs bija vienas no pēdējā laika visbezpersoniskākajām 46 minūtēm.

Noklausies:

‘Selfish Ways’
[audio:Dogs_SelfishWays.mp3]

‘Tarred And Feathered’
[audio:Dogs_TarredAndFeathered.mp3]

‘Wait’
[audio:Dogs_Wait.mp3]