Gatavojoties 2.septembrī gaidītajam grupas ‘Līvi’ un Liepājas simfoniskā orķestra koncertam Liepājā, Daugavas stadionā, ir radies iegansts pievērst nedaudz uzmanības jau šī gada jūnijā klajā nākušajam grupas DVD, kurā vērojama „Līvu” uzstāšanās šādā pat sastāvā pagājušā gada festivālā „Bildes”.

Skaņa: 1/5
Attēls: 3/5
Ekstras: 3/5
Emocijas: 3/5

Tā kā šo koncertu nebija izdevības vērot klātienē, par izjūtām, kas 2004.gada 28.novembrī valdīja Kongresu namā tikai pēc ieraksta nespriedīšu, uzmanību pievēršot tikai DVD diskam, tā tehniskajai un saturiskajai kvalitātei.

Gluži kā uz ikviena veikalā nopērkama DVD diska, arī uz šī ir atrodams neliels četrstūris ar tajā norādītajiem, diskā iekļautajiem skaņas formātiem, kas saka sekojošo: „Koncerts – stereo, papildus materiāli – mono.” Bez komentāriem. Nemaz nevaru iedomāties nevienu citā valstī izdotu dvd disku, kurā tā veidotāji būtu gatavi iekļaut arī mono skaņu celiņu.

Runājot par piedāvāto stereo skaņu, jāteic, ka visai dīvainu lomu koncerta skaņotāja acīs ir ieņēmis skatuves centrālais tēls – Ainars Virga, jo tieši viņa ģitāra diskā ir visepizodiskāk un attālāk dzirdamais instruments. Visprecīzāk šo izteikumu raksturo slavenais „Līvu” hīts ‘Dzelzsgriezējs’, kura sākumā Virga ģitāras spēles procesā izmanto urbjmašīnu, tomēr lai sadzirdētu kaut nedaudz no minētās „mākslas”, nākas savu skaņas aparatūru uzregulēt uz maksimālo pieejamo skaļumu, turklāt pēc brīža situācija kļūst vēl dramatiskāka, jo, līdz ar bungu un basa pievienošanos, ģitāras skaņas pazūd pa visam, galveno dziesmas tēmu ļaujot dzirdēt vien sintezatora izpildījumā.

Iespējams, ka tie, kas koncertu vēroja klātienē, spēs paskaidrot precīzāk un veiksmīgāk raksturot to, kā Kongresu nama skatuve izskatījās „oriģinālā”, taču vismaz DVD versijā jau pēc pirmo ieraksta minūšu baudīšanas par sevi liek manīt neizprotamais violetās krāsas īpatsvars. Turklāt runa nav tikai par skatuves fonā redzamajām krāsu mainošajām auduma strēmelēm – visai „interesantais” gaismotāju darbs ir vainagojies ar absolūti nebaudāmu un neinteresantu krāsu gammu, kurā pārlieku dominē sarkanie toņi, notušējot pārējos. Neesmu gaismošanas speciālists, bet rodas iespaids, ka koncerts sākotnēji iecerēts televīzijas vajadzībām un tikai vēlāk radusies doma šo visu laist tautās arī DVD formātā. Vismaz tas šo to attaisnotu, jo citādi šobrīd skatītājs ekrānā redz prožektorus, kas izstaro dažādu krāsu gaismas kūļus, taču gaismas radītā efekta kā nav, tā nav.

Atšķirībā no gaismas efektu jeb defektu iztirzājuma, būtisku „Līvu” DVD atšķirību no pārējiem pašmāju analogiem – „Prāta Vētras” koncertu „Skonto” stadionā un Ainara Mielava performances Nacionālajā teātrī, sevī slēpj operatoru darbs. Ar ļoti retiem izņēmumiem (dziesmas ‘Iedomu pilsēta’ trešās minūtes beigās, kur iemaldījušies pāris zibenīgi kadri, kas mijas ātrāk, nekā skatītājs var saprast, kas tieši montāžas procesā palicis neizgriezts), tieši loģiskie kameras lenķi, gaumīgi izraudzītās kameru atrašanās vietas un laikus veiktās pārslēgšanās starp tām kalpo kā centrālais diska pluss.

Ja koncerta satura rādītājs jeb programma neprasa nekādus pārmetumus – manuprāt, pilnībā atbilstot gan savai formai – festivālam „Bildes”, gan arī koncerta „pievienotajai vērtībai” – ilgi lolotajam sapnim par savu dziesmu izpildīšanu simfoniskā orķestra pavadījumā, tad visai tieši komentāri raisās, runājot par vokālās grupas „Yellow Case” līdzdalību koncerta tapšanā. Konkrēti dziesmā ‘Leduszieds’, kurā šī skaņdarba aranžējuma autora un arī vokālās grupas vadītāja Aināra Rubiķa (viņš ir autors arī visu dziesmu aranžējumiem simfoniskajam orķestrim) artavu aizēno absolūti nebaudāmais, graujoši „šķībais” un pārspīlētais izpildījums. Taču, ja jāpieskaras koncerta vislielāko vilšanos sagādājušajam brīdim, tad par to bez īpašas cīņas nepārprotami kļūst grupas milzu kļūda – savstarpējā nesaprašanās dziesmas ‘Saldus saule’ piedziedājumā, kad Ainars Virga aizmirst par vienas liekas takts esamību un sāk spēlēt dziesmas galveno tēmu, kamēr orķestris un pārējie uz skatuves atrodošies mēģina saprast, kas notiek un kā visu vērst par labu.

Kā jau minēju iepriekš, diskā papildus koncertam atrodami arī gana daudz papildus materiālu. Interesantākie un arī loģiskākie no tiem nepārprotami ir intervija ar „Līviem”, kā arī mini-intervijas ar dažādiem koncertu apmeklējušiem vai ar tā tapšanu saistītiem cilvēkiem, kuru vidū gribas uzteikt sarunu ar Juri Kulakovu, kas no visām šķiet visdabiskākā – frāze par „Līviem” kā grupai „Pērkons” visraksturīgāko grupu „kaut kādā ziņā” uzjautrina tik ļoti, ka rodas vēlme ielūkoties arī pārējās divās papildus iespējās – 15 minūšu ilgajos mēģinājumu fragmentos, kuros par vienīgo pārsteigumu parūpējas pēkšņā pārslēgšanās no krāsaina attēla uz melnbaltu, kur ārkārtīgi mākslinieciskā veidā – ar pār ekrānu skrejošām švīkām un kameras tricināšanu, daļēji izdevies imitēt senu dienu mēģinājumu simfoniskam orķestrim ar grupu „Līvi”.

Gluži neizskaidrojama ir vēlme diskā iekļaut grupas fotosesiju ar Valtu Kleinu, taču, protams, gluži kā par visu augstāk minēto, arī par šo var strīdēties un lauzt šķēpus, jo var jau būt, ka kādam īpaši iet pie sirds vērot, kā Jānim Grodumam tiek pūderēts deguns. Tā kā raksta autors šo cilvēku vidū (diemžēl) neietilpst, tad jāteic, ka disks, lai arī piedāvājot dažas Latvijas DVD videi ļoti teicamas pārmaiņas, joprojām nu nekādi nespēj konkurēt ar līdzīgiem citu valstu darinājumiem.