Pietrūka naudas, nav ko darīt – bieži tieši šādi vārdi tiek veltīti mūzikas pasaules “senu dienu varoņiem”, kuri tā vietā, lai stoiskā mierā baudītu savas kādreiz sastrādātās slavas augļus, neliekas mierā un turpina (lasi: mēģina turpināt) sekot aktualitātēm pasaules mūzikā un ar savu versiju par to, ko cilvēkiem vajadzētu dzirdēt, cenšas “iespraukties” ierakstu veikalu plauktos.

Arī runājot par teju jau savos sešdesmit iestūrējušā Elisa Kūpera (īstajā vārdā Vincenta Deimona Furnjē) muzikālajām gaitām, grūti nepasmaidīt par Amerikas Savienoto valstu “Ozija” spītu. Savas skatuves dzīves zenītu sasniedzis jau tālajā 1972.gadā ar hītiem ‘Schools Out’ un gadu vēlāk arī ‘No More Mr.Nice Guy’, pēc tam gana ilgu laiku (līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmito – deviņdesmito gadu mijas ‘Poison’) pavadot nenozīmīgas, sevi izsmēlušas rokzvaigznes titulā, turklāt savas dzīves laikā neskaitāmas reizes piedzīvojot gan šāda tipa kāpumus, gan arī kritumus, Kūpers sev uzmanību pievērš vairs tikai pateicoties savai izturībai, taču ar ticību faktam, ka “rokmūzika nav mirusi!”, Kūpers spēj ļaut neuztvert viņu kā cienījamu vīru, kas uz vecumu nudien sagājis nedaudz “sviestā”.

Savā neskaitāmajā ierakstā ‘Dirty Diamonds’ Kūpers šķietami veģetē uz seniem taukiem. Vismaz pirmā brīža iespaidi par to visai pārliecinoši liecina – albumu ieskandinošais ‘Woman Of Mass Destruction’ ļoti atklāti izmanto jau pieminētā ‘Schools Out’ ķīmiju, taču diemžēl vairāk par pirmo dziesmas minūti tajā nav ko meklēt. Pēc ļoti spēcinoša ievada (ieskanas šis tas Engusa Janga sakarā dzirdēts) pie teikšanas beidzot tiek tradicionālās fūzētās ģitāras, kas šoreiz pārlieku atgādina “Black Sabbath”, taču arī tas nav uztverams īsti kā pārmetums. Brīdī, kad albuma “vaininieks” atver muti, gan nez kāpēc priekš acīm noņirb šogad Roskildes mūzikas festivālā skatītie “Black Sabbath” ar pieminēto Oziju Osbornu priekšgalā, kura aktivitātes uz skatuvi nevis sajūsmināja, bet gan drīzāk iedvesa bailes par mākslinieka dzīvību un veselību.

Tomēr Kūpers turas kā vīrs un ieraksta gaitā brīžiem nudien spēj atsviest savu klausītāju kādus pāris desmitus gadus senā pagātnē, kad, piemēram, pie gana lipīgā un šķietami Makārtnija un Lenona sakomponētā ‘Perfect’ pārpildītos stadionos bezprātā būtu lēkājuši cilvēku tūkstoši. Tagad nākas iztikt ar kājas sišanu pret krēsla kāju, albuma ideālo skanējuma vidi no stadioniem pārnesot uz automašīnas cd atskaņotāju, traucoties no Rīgas uz Liepāju. ‘Pretty Ballerina’, kura sākuma akustiskās ģitāras partija pieskaras “The Mamas And The Papas” slavenā ‘California Dreamin`’ ievadam, šķiet, vienīgā no visa albuma spēj apburt tiktāl, ka dzimst vēlme to atkārtot.

Patīkami pārsteidz albuma tituldziesmas savādais surdinētu trompešu un flautu ievads, atgādinot Djūka Ellingtona ‘Anatomy Of A Murder’, taču turpinājums – neizteiksmīgs “zāģis” uz vienas nots un piedziedājums uz trim šajā ainā nu nekādīgi neiederas. Diska beigu daļā Kūpers pieskaras arī kantrī noskaņām (‘The Saga Of Jesse Jane’), kas gan diska kopainu neizbojā ne uz pusi tik ļoti, kā albumu noslēdzošā “bonus” dziesma – roka un repa hibrīds ‘Stand’, kura centieni pārliecināt klausītāju par rokmūzikas joprojām pastāvošo spēju būt modernai ir vairāk nekā smieklīga, liekot albumu īsos vārdos definēt kā viduvēju kādreiz aktuālas rokzvaigznes kliedzienu tukšumā – tālu no sava lieliskākā albuma, taču tikpat tālu arī no sliktākā.

Noklausies:

‘Perfect’
[audio:AliceCooper_Perfect.mp3]

‘Pretty Ballerina’
[audio:AliceCooper_PrettyBallerina.mp3]

‘Woman Of Mass Destruction’
[audio:AliceCooper_WomanOfMassDestruction.mp3]