Iezīmējot savu jau desmito (!!!) pastāvēšanas gadskārtu, Deivs Grols un Co savā pirmajā dubultalbumā un piektajā studijas platē kopumā cenšas ar vienu šāvienu nošaut divus (ja ne pat vairāk) zaķus.

Ja jārunā arī par „trāpīšanu”, tad izteikti duālais ieraksts ‘In Your Honour’, kur pirmais disks veltīts „Foo Fighters” tradicionālākajam rokrakstam – tīrasiņu rokmūzikai, tikmēr otrajā pārsteidzot ar akustiskām noskaņām, tikai rūpīgāk tajā iedziļinoties atklāj savu patieso dabu. Vai, cenšoties izrauties no neglābjamās „Nirvana” paēnas, Grols sāk parādīt savus īstos vaibstus? Grūti teikt un vēl grūtāk pamatot, taču fakts, ka „Foo Fighters” ir zināmu pārmaiņu krustcelēs, klausītājam tiek atgādināts gandrīz ikvienā no vairāk nekā 80 minūšu ilgā albuma 20 skaņdarbiem.

‘In Your Honour’ pirmais disks, ko ievada tāda paša nosaukuma dziesma, reizē attaisno cerības un pieviļ – no vienas puses, tieši šeit būtu vieta, kur izslāpušajiem grupas faniem meklēt spēcinošos ģitāru rifus un post-grunge himnas, uz kuru radīšanu „Foo Fighters” jau piešāvuši roku savā līdzšinējā daiļradē. Taču tajā pašā laikā, lai arī „teorētiski” viss ir pa vecam un varētu slavēt ilgi gaidīto grupas atgriešanos savā visiecienītākajā formātā, atliek pirmajai dubultdiska platei ilgāk pariņķot disku atskaņotājā, lai pirmajā brīdī šķietamais ideālais „braucu-pretim-saulrietam-ar-150-kilometriem-stundā-un-jūtos-brīvs-kā-putns” ieraksts pārtaptu gana bezzobainā svētdienas pēcpusdienas albumā, kam par iemeslu galvenokārt ir šķietamā nevēlēšanās neko pateikt – kā tekstuāli, tā muzikāli „Foo Fighters” ne ar ko īsti šeit vairs nepārsteidz un lai arī, zolītes spēlētāju slengā, ir „ārā no jaņiem”, tomēr tālāk par pāris stiķiem – dažām uzsveramām pērlēm (‘DOA’ ieskanas šis tas no „Franz Ferdinand” daiļrades, savukārt ‘Resolve’ varētu tikt uzskatīts par šīs plates tuvāko ekvivalentu ‘Times Like These’) arī netiek. Plates ļaunākajos brīžos nākas atzīt knapi jaušamu, bet tomēr pastāvošu šībrīža „Foo Fighters” līdzību ar radio-roka zvaigžņu a-la „Nickelback” daiļradi (nekad nebūtu domājis, ka reiz nāksies abus šos nosaukumus minēt vienā teikumā!). Ironija – pirmā diska trešajā opusā Grols pārliecinoši auro ‘I`ve got another confession to make’, tomēr šo mītisko atzīšanos tā arī neizdodas sadzirdēt līdz pat otrā diska sākumam.

Šeit, savukārt, paveras gluži citāda aina. Cik kopā-saplūstošs un savā ziņā vienmuļš (nejaukt ar „slikts”) bijis pirmais dubultalbuma disks, tik dažāds, aizraujošs un biežiem pārsteigumiem bagāts izrādās otrs. Atbildot uz pirmā diska sakarā piesauktajiem „Nickelback”, ‘In Your Honour’ akustiskās puses raksturošanā prātā pretēji paredzētajam nenāk vis tikai ‘Times Like These’ akustiskā versija, kurā „Foo Fighters” jau reiz gana veiksmīgi demonstrēja savu varēšanu. Šoreiz Deivs Grols ir gājis tālāk un nule pavisam negaidīti no dusmīgas un bravūrīgas rokzvaigznes pirmajā diskā transformējas par Deimienu Raisu otrajā! Lai arī cik jancīgi „Foo Fighters” kontekstā tas arī nešķistu, bet pat Džošs Homme (kura ģitārspēle, atbildot uz Grola „piepalīdzēšanu” grupas „Queens Of The Stone Age” platē ‘Songs Of the Deaf’, dzirdama dubultalbuma otrās plates noslēgumā – šūpuļdziesmas noskaņās veidotajā ‘Razor’) nezināmu iemeslu dēļ nav vis pievienojies grupai ārdošā – pirmā diska skaņas piepulēšanai (kas krietni vairāk atbilstu „dusmīgā” Hommes daiļradei), bet gan otrā diska beigu daļā dzirdamajai Norai Džonsai. Jā, patiesi – „Foo Fighters” diskā ir atrodams arī viņas viesvokāls, vēl jo pamatīgāk sajaucot galvu mēģinājumiem jebkādā iespējamā veidā savienot abus zem viena nosaukuma (nerunājot nemaz par tiem pašiem izpildītājiem!) izdotos, tik dažādos ierakstus.

Nenoliedzama otrās albuma puses un savā ziņā – arī visa ieraksta pērle ir tālajā 1992.gadā tapušais ‘Friend Of A Friend’, kura jūtamā manipulēšana ar „Nirvanas” laika izteiksmes līdzekļiem padara šo skaņdarbu savā ziņā pat retrospektīvu (arī tekstuāli: „it was his friends guitar/that he played/(..)when he plays/no one speaks”). Atliek tikai piekrist daudzviet izskanējušajai tēzei par to, ka „Foo Fighters”, apkopojot abu plašu kvalitatīvākos brīžus, būtu izdevies lielisks un, nebaidos šo vārdu – varbūt arī pat labākais grupas desmit gadu ilgās karjeras un daiļrades ieraksts.

Noklausies: ‘DOA’, ‘Friend Of A Friend’, ‘Virginia Moon’