Londonietis Džeisons Kejs (viņš arī J.K vai Jay Kay, tautā plašāk pazīstams kā projekta „Jamiroquai” veidotājs un kopējs) pirmdien nācis klajā ar turpinājumu pirms četriem gadiem izdotajam, multiplatīna statusu ieguvušajam ‘A Funk Odyssey’.

Lai arī kopsummā sestās funk-meistara plates nosaukums ‘Dynamite’ sola emociju eksploziju, Jay Kay patiesībā ir vienkārši atgriezies turpat, no kurienes pazuda pirms kādiem pāris gadiem, un nule gatavs izlikties, ka pa šo brīdi ne tikai nav mainījies pats – izrādās, autoraprāt, uz vietas stāvējusi visa popmūzikas scēna! Jo citādāk nav iespējams loģiski pamatot, kamdēļ „Jamiroquai” izklausās gandrīz perfekti tāpat kā pirms gadiem desmit, kad jaunais londonietis Džeisons uzsāka savu ceļu pretim slavas zenītam.

No iepriekšminētā, saprotams, gana loģiski izriet tēze, ka Keja jaunākajā veikumā nav ko meklēt jaunus, mūziķim neraksturīgus skanējumus, stilistiskus pavērsienus vai pārsteidzošus aranžējumus. Gandrīz viss albuma 54 minūšu 12 opusos liekas reiz jau dzirdēts, taču, atsauces neliekot meklēt vis svešu mākslinieku, bet gan sevis paša – „Jamiroquai” diskogrāfijā. Un labi, ka tā, jo jau savas vairāk nekā desmit gadus ilgās mūziķa karjeras sākumpunktā – 1992.gadā, izdodot pirmo singlu un parakstot līgumu ar „Sony”, Jay Kay lika saprast, ka ir atradis savu „jājamzirdziņu” džeza, fanka un soulmūzikas mikstūrā, kas ļāva mūziķim būt aktuālākam kā jebkad. Svaigākais mūziķa darinājums jo pamatīgāk apšauba teoriju, ka Kejs varētu mūzikas pasaulē radīt arī ko citu. Aizbildinoties ar slaveno sakāmvārdu „if it ain`t broke, don`t fix it”, Kejs ir radījis albumu, kam ir visas iespējas kļūt par gana iecienītu ballīšu fona mūziku, taču „Jamiroquai” kontekstā grūti to uzskatīt par sasniegumu – albumam pamatīgi pietrūkst oriģinalitātes, lai pretendētu uz „augstākiem plauktiem”.

Noklausies:

‘Seven Days In Sunny June’
[audio:Jamiroquai_SevenDaysInJune.mp3]

‘Starchild’
[audio:Jamiroquai_Starchild.mp3]

‘Talulah’
[audio:Jamiroquai_Talulah.mp3]