“Repmetāla” dziestošās zvaigznes Freda Dērsta vadībā pēc pretrunīgi vērtētā 2003.gada izdevuma ‘Results May Vary’ nākuši klajā ar konceptuālu minialbumu, kurā histēriski mēģina atjaunot savu agrīno dienu “slikto puišu” skanējumu.
Vieni to skaidro ar slavas garšu, citi – ar radošu izsīkumu, bet fakts, ka “Limp Bizkit” vēl nekad nav izklausījušies tik bezzobaini kā šobrīd, ir neapstrīdams. Precīzāk izsakoties – par Dērsta&Co šībrīža aktualitāti visspilgtāk liecina kaut vai tikai fakts, ka jaunākais viņu ieraksts (lai arī tikai septiņu dziesmu veidolā) netiek reklamēts visās malās un radiostacijas jau kopš marta sākuma nespēlē minētās plates pirmos hītus. Tomēr arī plaša reklāmas kampaņa nepalīdzētu ‘The Unquestionable Truth (Part 1)’ izklausīties kaut nedaudz aizraujošākam – pēc ilgstošiem cīniņiem beidzot “Limp Bizkit” rindās atkal atrodamais Vess Borlands, škiet, parūpējas par vienīgajiem komplimentiem ieraksta sakarā un pēc ilgāka pārtraukuma “Limp Bizkit” atkal ir gana “dusmīgi” (vismaz runājot par ģitāras rifiem), kas noteikti darīs laimīgus grupas fanus, kaut arī muzikālā ziņā ‘The Unquestionable Truth (Part 1)’, jāatzīst, ir diezgan bezkaunīga “Rage Against The Machine” daiļrades kopija Freda Dērsta gaumē.
Taču ar to, protams, vēl nav gana un Dērsts dziesmā ‘The Truth’ mēģina repot, izceļoties ar fantastiski inteliģentiem dziesmu tekstiem kā, piemēram, “body and soul diggin` a hole”, kā arī neaizmirstot pēc iespējas biežāk lietot vārdus “fuck” vai “bitch”, arī bez īpašas nepieciešamības un vietās, kur nekas cits nav “rīmējies”.
Un ja arī tas varbūt tik ļoti nepārsteigtu, tad visvairāk izbrīna albuma absolūtais bezpersoniskums, kā dziesmu melodijās, kuras bez izņēmuma veidotas izmantojot vienus un tos pašus akordus, tā arī (un jo īpaši) dziesmu tekstos. Spilgtākie piemēri sevī ietver banālus mēģinājumus diskutēt par teroristiem (“i see terrorists blowin` up buildings/ what the fuck is this?”) un mācītājiem – pedofīliem dziesmā ‘The Priest’ (i got a kid / should i send him to sunday school / so you can fuck him”) vai arī vienkārši satriecošo domas lidojumu dziesmas ‘The Key’ ievadā: “shut the fuck up / who the fuck are you / that`s the question”. Un ja vēl ieraksta nosaukumā atrodams “Part 1”, vīzdegunīgi piesolot arī līdzvērtīgu turpinājumu, tad vienīgā atbilde uz jautājumu “kāda velna pēc?” varētu būt mēģinājumi izklausīties vēl bezsakarīgākiem, lai arī brīžiem šķiet – zemāk krist vairs nav iespējams.