Neapgrūtinot sevi ar lieku atkārtotu velosipēda izgudrošanu, Britu Kolumbijas indīrokeri “Hot Hot Heat” savā trešajā studijas albumā drošu soli turpina doties indī-popa virzienā.

Pēc ‘Elevator’ vairākkārtējas degustācijas, ir diezgan grūti pieņemt, ka šie ir tie paši Kanādas puiši, kas pirms pāris gadiem bija vieni no pirmajiem “jaunā viļņa” atdzimšanas sekmētajiem, savā 2002.gada debijas ierakstā ‘Make Up The Breakdown’ atsaucoties kā uz “The Cure” un Elvisu Kostello, tā arī jo īpaši britu post-punk un “new wave” ēras augļa – “XTC” daiļradi. Šobrīd kvartets, kuru īsi pirms ‘Elevator’ iznākšanas pametis tās ģitārists Dante DeKarro, krietni vairāk par “The Cure” savā mūzikā seko lielākajai daļai šobrīd aktuālo “new wave” kolektīvu, brīžiem Stīva Beiza vokālam liekot izklausīties pēc “Franz Ferdinand” solovīra Aleksa Kapranosa (‘Dirty Mouth’, ‘You Owe Me And IOU’), tajā pašā laikā netrūkst arī atsauču uz “The Killers”, “The Bravery” un “Dogs Die In Hot Cars” (jo īpaši albuma pirmajā radiosinglā ‘Goodnight, Goodnight’) piedāvātām noskaņu gammām.

Nevajadzētu pārprast – albuma nepilnās 38 minūtes ir pilnas ar lipīgu ritmu un melodiju piesātinātiem post-punk-indie mūzikas hītiem, taču mieru neliek doma, ka “Hot Hot Heat” nule sāk izklausīties pārāk līdzīgi saviem sekotājiem. Protams, neatrast labāku, brīvdomīgāku deju vakara skaņu celiņu, taču laikā, kad ik pāris nedēļās Lielbritānijā vien dzimst jauni un jauni šā žanra pārstāvji, bažas rada “Hot Hot Heat” un ‘Elevator’ pārliekā brīvība, kas, diemžēl, vietumis albumā ir brīva arī no oriģinālām idejām.

Noklausies: ‘Dirty Mouth’, ‘Goodnight, Goodnight’, ‘Shame On You’