Skotu roka “dīvas” Šīrlijas Mensones vadītā kvarteta jaunākais izdevums ‘Bleed Like Me’ nav pelnījis atrasties mēslainē, taču grupas turpinājumi veģetēt uz vecu lauru rēķina gan sāk kļūt aizvien pateicīgāki “Garbage” tulkojuma locīšanai grupas satura kontekstā.

Salīdzinājumā ar savu priekšgājēju – 2001.gadā izdoto ‘Beautiful Garbage’, Viskonsinas četrotne pēc trīs ar pusi gadu klusēšanas, divkārtējas sadalīšanās un tikpat reižu kopā sanākšanas atgriežas krietni tumšākas popmūzikas radītāju ampluā. ‘Bleed Like Me’ centieni atgriezties “atpakaļ pie saknēm”, diemžēl nevainagojas dižiem panākumiem – mijot tumīgas, vietumis pat pārlieku griezīgas elektriskās ģitāras ar skaļiem ritmiem un vēl “skaļāku” Mensones dzeju, kopā vairs nerada “perfekto poproka dziesmu”. Ir grūti formulēt, kas tieši ir atbildīgs par iztrūkstošo labsajūtas elementu, jo teorētiski viss ir savās vietās; Butčam Vigam albumā palīdzīgu roku aiz bungām pat sniedz “pats” Deivs Grols, iespēlējot sparīgo albuma ievadu ‘Bad Boyfriend’ un arī paša Viga ritmi, aizslēpušies aiz skaņu ģeneratoriem un sintezatoru slāņiem, demonstrē “Garbage” labākās tradīcijas.

“Puiši atnāca, uzgrieza pastiprinātājus uz visskaļāko un vienkārši sāka spēlēt”, tā albumu skaidro pati Šīrlija Mensone. Taču laiks, kad ar skaļu ģitārroku un vārdu “Garbage” pietika, lai pārvērstu deju zālē ikvienu stadionu un vice versa ir pagājis, turklāt nemaz ne tik nesen. Jāpiekrīt, ka ‘Bleed Like Me’, iezīmējot grupas pastāvēšanas desmito gadadienu, ir visai loģisks turpinājums grupai, kura, reiz piedzīvojusi slavas laurus un tādas dziesmas kā ‘I Think I`m Paranoid’ vai ‘Stupid Girl’ uz visiem laikiem iekļaujot labāko post-grunge ēras melodiju izlasē, tomēr nevēlas (vai nespēj) noticēt, ka mūzikas pasaulē kopš grupas epohālās debijas pirms desmit gadiem šis tas varētu būt mainījies.

Noklausies: ‘Run Baby Run’, ‘Why Do You Love Me’, ‘Its All Over But The Crying’