Iezīmējot Birmingemas trio piecpadsmito pastāvēšanas jubileju, kolektīvs, kurš savulaik, britpopa ēras „ziedu laikos”, tika dēvēts par daudzsološu turpinājumu „Oasis” un „The Stone Roses” apskaužamajiem panākumiem, nāk klajā ar jaunu, taču nepavisam ne daudzsološu septīto studijas albumu.

Mūžam aktuālā cīņa ar pagātnes „rēgiem” un mēģinājumi pagriezt atpakaļ mītiem apvīto „Madčestras” laiku, kad zāle pavisam noteikti bija zaļāka, narkotikas lētākas un, no abiem iepriekšējiem loģiski izrietot – mūzika kvalitatīvāka, vēl līdz mūsdienām nedod mieru kā faniem, tā arī tā laika „raudzes” mūziķiem. „Ocean Colour Scene” ar savu otro plati – 1996.gada ‘Moseley Shoals’ – pārsteidza gan Lielbritānijas mūzikas tirgu, gan arī tā „lietotājus”, vismaz uz brīdi liekot aizmirst pirms nepilna gada klajā nākušo brāļu Galaheru eposu ‘(What`s The Story) Morning Glory’ un tā himnas ‘Wonderwall’ un ‘Don`t Look Back In Anger’. Tiesa, tolaik vēl četrotne (grupas basists Deimons Minčella pameta „Ocean Colour Scene” pagājušajā vasarā) lielu daļu pateicības albuma veiksmes formulas sakarā bija parādā jau pieminētajam Noelam Galaheram, kā arī Polam Velleram.

Gadiem ritot, britpops joprojām agonē, taču Pols Vellers nemainīgi strinkšķina ģitāru arī jaunākajā „Ocean Colour Scene” albumā (dziesmā ‘Waving Not Drowning’), kurš, ar visām trim tajā atrodamajām kaverversijām nu ittin nemaz neliecina par jebkad eksistējušu grupas saistību ar „Oasis”, kur nu vēl „The Stone Roses”.

Vienīgais pilnas laimes brīdis albuma baudīšanas laikā konstatējams jau tā pašā sākumā – disku ievadošais ‘Everything Comes At The Right Time’ veidots labākajās „Ocean Colour Scene” tradīcijās, atgādinot par slaveno ‘Hundred Mile High City’ no birmingemiešu trešā studijas ieraksta, 1997.gada ‘Marchin` Already’, kas savu simbolisku atkalatdzimšanu piedzīvoja Gaja Ričija filmas „Lock, Stock & Two Smoking Barrels” skaņu celiņā. Kā mēdz teikt, „prieka mirklis bija īss” un jau no nākamās dziesmas pirmajām taktīm strāvojošie Billija Džoela ‘Uptown Girl’ akordi un Motauna ritma sekcija klausītājam uzgāž auksta ūdens spaini.

Nedaudz smieklīgā Džordža Harisona dziesmas ‘Wah Wah’ kaverversija ir baudāmākā no trim diskā atrodamajām (‘My Time’ ir parafrāze par regeja leģendas Kīta Andersona jeb Boba Endija daiļradi un varētu droši rast savu vietu kādā „Kuschelrock” izlasē). ‘I Love You’ bez ierunām pretendē uz visu laiku sliktākās „OCS” dziesmas titulu (stieptais „I looooove yoooouuuuuuu” piedziedājumā ir banalitātes kalngals) un, nav šaubu, šo goda apliecinājumu arī iegūs.

Albums „kulminē” tā beigu galā atrodamās albuma trešās kaverversijas – Liverpūles kvarteta „The Real People” agrīnajos deviņdesmitajos sacerētā ‘Start Of The Day’ piedziedājumā, no kura strāvojošais „vestlaifisms” (no vārda „Westlife”) ir mazākais biedējošs. Varbūt tomēr „Ocean Colour Scene” derēja apstāties pie 2003.gadā izdotās grupas antoloģijas un nemēģināt vārīt to, kas jau reiz izcepts.

Noklausies: ‘Everything Comes At The Right Time’