Retos gadījumos kardinālas pārmaiņas kādas grupas skanējumā ir vērtējamas absolūti pozitīvi. Dance-indie rokeru „Death In Vegas” mēģinājumi iejusties krautroka eksperimentētāju lomā to lieliski pierāda.

Jāpiebilst arīdzan, ka britu izcelsmes dīdžeja Ričarda Fīrlesa dibinātās „Death In Vegas” jaunākā plate ‘Satan`s Circus’ kalpo kā brīnišķīgs piemērs vēl kādai ar iepriekšminēto situāciju saskanošai īpašībai. Salīdzinājumā ar pirms gada izdoto psihodēliska, elektrificēta indīroka piesātināto un augsti izslavēto „Death In Vegas” trešo studijas plati ‘Scorpio Rising’, kuras sapņainais opuss ‘Girls’ salīdzinoši nesen piedzīvoja savu otro piedzimšanu filmas „Lost In Translation” skaņu celiņā, ‘Satan`s Circus’ ir absolūta, neglābjama un neizskaidrojama izgāšanās.

Jau ar pirmajām diska notīm – skaņdarbu ‘Ein Fur Die Damen’, kura bērnišķīgais un reizē lipīgais skanējums vieglu indī ritmu un sintezatoru pasāžu mērcē iezīmē vienīgo ‘Satan`s Circus’ daudz maz atzinīgi novērtējamo epizodi, klausītājs, kurš dzirdējis kādu no „Death In Vegas” līdzšinējiem darinājumiem, tiek atstāts neziņā. Diemžēl, labāk nekļūst, gluži otrādi. Parafrāze par „Kraftwerk” ‘Trans-Europe Express’ tematiku diska nākamajā skaņdarbā ‘Zugaga’ varbūt ir laba ideja, taču tā bezmērķīgais izpildījums ir jau zaimojošs. Savukārt līdz ar albuma trešo skaņdarbu – atmosfērisko, bet mežonīgi garlaicīgo ‘Heil Xanex’, kurā jūtams „Orbital” rokraksts, vēlme iedziļināties šajā savārstījumā, kas vietām šķiet salipināts no dažādu sintezatoru iebūvēto demo dziesmiņu fragmentiem, zūd pavisam un kosmiskas bezjēdzības caurvīto atlikušo astoņu albuma kompozīciju laikā tiek secināts viens – ja arī šajā varžu dīķī kādreiz ir dzīvojušas zivis, tad no tām vairs nav ne smakas. Cerams, ka ne uz ilgu laiku…

Iesaku:
neiegādāties