Vienā katlā jaucot gan regeja, gan arī afrikāņu ritmus un blūza metodoloģiju, Toms Veitss ir kļuvis vēl eksperimentālāks nekā jebkad.

Ja nu kādam šī ieraksta sakarā gribētos teikt, ka Veitss jau visu, ko ir gribējis pateikt, ir jau izteicis savos pēc skaita 16 iepriekšējos ierakstos, tad viņš nudien nav tālu no patiesības, taču ir viens “bet”. Lai arī “skumjais alkoholiķu dziesminieks” joprojām stāsta par visdažādākajām sadzīves norisēm, sākot ar grēkošanu un alkoholu un beidzot ar karavīra vēstuli uz mājām (‘Day After Tomorrow’), tomēr paiet laiks, kamēr klausītājs pierod pie jaunās Veitsa metodikas, jo mūziķis savā jaunākajā ierakstā ir pilnībā pavērsis muguru savam otrajam “es” – diskrētajām klavieru iespēlēm, kas kā abos iepriekšējos dziesminieka ierakstos – 2002.gada maijā iznākušajos ‘Alice’ un ‘Blood Money’, tā arī visā Veitsa daiļradē kopumā kalpoja kā nozīmīgs katalizators mākslinieka mūzikā un ļāva klausītājam praktiski simtprocentīgi izprast vidi, kurā viņš ir “ienācis” – piepīpēts, patukšs lokāls, kas tiklab varētu kalpot kā simbols visdažādākajām mūziķa un klausītāja attiecībām. Tomēr šobrīd, klausoties ‘Real Gone’, kurā klavieru vietā vadošo lomu ir pārņēmuši dažādi abstrakti ritmi, kuru iegūšanai (tā vien šķiet) tiek izmantoti visvisādi sadzīves priekšmeti, nepamet neliela neērtības sajūta, jo sen iecienītajā krodziņā Veitsa vairs nav. Viņš ir izgājis. Un ej nu sazin`, kad būs atpakaļ. Bet kamēr viņa vēl nav, savā kompaktdisku atskaņotājā ievietoju ‘Alice’ un, gremdējoties tādu apbrīnojami daiļu eposu kā ‘Lost In The Harbour’ vai ‘I`m Still Here’ skaņās, pasmaidu par veco, labo Veitsu.

Iesaku:
‘Hoist That Rag’, ‘Sins of My Father’, ‘How’s It Gonna End’, ‘Day After Tomorrow’