Albums, ko bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem var nodēvēt par Pola Karaka soloplati, mēģina no jauna iesaiņot un klausītājam iebarot elegantu esenci no “Mike and the Mechanics” un “Genesis” zelta fondiem.
Bez liekas pompozitātes reiz tapis izdots jau šī gada jūnijā, ‘Rewired’ šonedēļ atkārtoti iekaro veikalu plauktus, šoreiz divu disku versijā ‘Rewired/The Hits’ – komplektā ar “mehāniķu” labāko dziesmu izlasi, kur tas nepārprotami piesaista sev krietni vien lielāku uzmanību.
Pēc ilggadējā “mehāniķu” vokālista Pola Janga nāves 2000.gada 15.jūlijā, bija ļoti maz to, kas cerēja no šī – par kvartetu pārtapušā piecinieka (bijušais grupas “Genesis” (bas)ģitārists Maiks Raterfords, solists Pols Karaks, taustiņinstrumentālists Adrians Lī un bundzinieks Pīters Van Hūke) vairs jebkad sagaidīt ko jaunu. Un viņi nebija kļūdījušies, jo ‘Rewired’, par spīti savam sestā “Mike and the Mechanics” studijas albuma titulam, nepiedāvā neko tādu, kas liktu priekā berzēt rokas un cerēt, ka poproka “dinozauri” būtu sasparojušies, lai atdzimtu no jauna. Protams, ir grūti pretoties ķīmijai, kas radījusi tādus sava laika megahītus kā ‘Beggar On The Beach Of Gold’, ‘All I Need Is A Miracle’ vai ‘Another Cup Of Coffee’, taču pārspīlētā dzīvošana uz iepriekš iekrātajiem taukiem, ko klausītājs saņem praktiski visās deviņās ‘Rewired’ kompozīcijās, dod albumam tikai vienu – garantētu vietu jaunākajā “Kuschelrock” mūzikas izlasē. Un tas nav nekas labs…
Par laimi ieraksta nepilnajās 45 minūtēs ir atrodamas dažas “oāzes” – muzikāli atelpas brīži, kurus tiešām ir vērts neaizmirst, kā, piemēram, epohālais ‘Perfect Child’, kurā iespējams saklausīt pat šo to no world music estētikas vai arī albumu noslēdzošais, ar Eiropas elektroniskās mūzikas “faraona” Žana Mišela Žāra, Pītera Geibriela un pat agrīno “Genesis” tematiku piesātinātais ‘Underscore’, taču diska kopējais veidols ir tas, kas lemj tā likteni un nevis atsevišķi tā skaņdarbi. Verdikts – vietām gana labi, taču ne tuvu ne lieliski.
Iesaku:
‘Perfect Child’, ‘I Don’t Want It All’, ‘Underscore’