Apstiprinot pirms kāda laika radušās aizdomas par 2004. kā visaptverošu debiju gadu mūzikas pasaulē, četri britu puiši no Linkolnšīras “22-20s” nāk klajā ar paštitulētu debijas albumu, kurā garāžroks it veiksmīgi sadzīvo ar blūza metodoloģiju.

Grupa intervijās gan piebilst, ka tāpat ietekmējusies arī no agrīno piecdesmito kantrīmūzikas talanta Henka Viljamsa, vēlāk – no Boba Dilana, kā arī “Stereophonics” vai “Primal Scream” pēdējos gados (“Primal Scream” producents Brendans Linčs ir arī ’22-20s’ producents). Gan izteikti “dilaniskais” ‘Friends’, gan gluži atšķirīgu noskaņu gammu piedāvājošais ‘Devil In Me’, ko itin labi varētu iztēloties kā kāda “The Strokes” singla B pusi, apstiprina šos vārdus un gana veiksmīgi raksturo “22-20s” debijas plates desmit skaņdarbos notiekošo.

Par spīti pāris dalītu jūtu apveltītiem brīžiem (diska kopējo gaisotni nepieklājīgi iztraucē garlaicīgais un pārspīlēti uz jūtām spēlējošais ‘The Things That Lovers Do’), ieraksts “uzvar” ar savu spēju atgādināt kādas neuzņemtas Gaja Ričija filmas skaņu celiņu (skaņdarba ‘Why Don’t You Do It For Me?’ nosaukums tā vien atgādina apvienības “Strech” pērli ‘Why Did You Do It?’ no Gaja Ričija kinolentes ‘Lock, Stock & Two Smoking Barrels’) un jāpiebilst, ka tieši tas – radīt gana “lecīgus” un pašpuiciski nemierpilnus ģitāru rifus “22-20s” izdodas vislabāk.

Iesaku:
‘Friends’, ‘Shoot Your Gun’, ‘I`m The One’