Ne tik šokējošs kā filma, tomēr autentisks, spēcīgs un spējīgs tapt aplūkots ārpus tās konteksta.

Nekad neesmu īpaši uzticējies tā sauktajiem „simfoniskajiem oriģinālmūzikas” (score – angļu.partitūra) skaņu celiņiem – vismaz pēdējā laikā to autori, lielākoties fokusējoties uz savu ambīciju un savu priekšgājēju varoņdarbu pārtrumpošanu, ir aizmirsuši, ka arī tā pēc definīcijas ir mūzika, kura pēc idejas arī būtu attiecīgi jābauda – kā atsevišķs kāda autora mākslas darbs, izteiksmes veids. Jo lielāks tāpēc bija mans pārsteigums, izdzirdot pompozās, pretrunīgi vērtētās un tik šokējoši skaļi (un daudz) aprunātās ‘The Passion Of The Christ’ saundtreku.

Nedaudz pieverot acis uz Mela Gibsona megaeposa saturisko iztirzāšanu, kas pēdējā laikā kļuvusi par visai populāru nodarbi kā kinomīļu, tā mājsaimnieču vidū, atliek tikai secināt – cik robusta un smaga ir kinolente, tik gaisīgs un aizraujošs ir tās skaņu celiņš. Tas, protams, nenozīmē, ka šeit iespējams atrast jautras, nebēdnīgas dziesmiņas „ne par tēmu”. Filmas oriģinālmūzikas komponists Džons Debnijs (‘Liar Liar’, ‘The Emperors New Groove’, ‘Bruce Almighty’, ‘The Scorpion King’), apzinādamies gan filmas saturisko pusi, tā arī tās iespējamās popularitātes „nastu”, ir radījis kaut ko patiesi lielisku – vēsturiski dramatiskā, nopietnā saplūdi ar laicīgo un nedaudz pat moderno.

Projektam piesaistot tādus „lielus vārdus” kā slavenais indiešu vijolnieks un komponists Šankars, flautists Rons Allens un Pītera Geibriela „protežē” – armēņu slavenākā duduka spēlētāja Dživana Gasparjana novadnieks Levons Minassians, rezultāts pārsteidz ne tik vien profesionālā, kā saturiskā ziņā. Emocionāli piesātinātas orķestra un „London Voices” kora pasāžas mijas ar vieglākiem, nedaudz pat „ambient” stilā ieturētiem skaņdarbiem, kurus vieno izteikti austrumnieciskā noskaņa, galvenokārt specifisko bungu ritmu, duduka un skumjo, vientuļo un meditatīvo vokāla partiju dēļ. Muzikālo ietekmju sarakstā var tiklab minēt Pītera Geibriela veidoto skaņu celiņu Martina Skorsēzes 1988.gada versijai par šo pašu tematu filmā ‘The Last Temptation Of Christ’, kā arī gregoriāņu mūku un pareizticīgās baznīcas liturģiskos dziedājumus, tāpat jūtami ķeltu un aborigēnu tradicionālās mūzikas pieskārieni. Rezultātā ir iegūts vēlamais – daudzpusīgs ieraksts, kas pat bez „oriģinālā” attēla acu priekšā spēj uzburt savas, absolūti autentiskas un atmosfēriskas audiālas gleznas, kuru dēļ nepamet vēlme atkal un atkal pie tā atgriezties.