Pamatīgu furoru ap sevi sacēlušajai un Kventina Tarantino ne tikai neapšaubāmo režisora prasmi, bet arī lielisku filmu skaņu celiņu veidotāja talantu atspoguļojušajai ‘Kill Bill’ pirmajai daļai jau tuvākajā laikā plāno piebiedroties tās turpinājums – ‘Kill Bill, Volume 2’, kuras skaņu celiņš šoreiz veidots nedaudz mierīgākā un drūmākā noskaņā.

Lai gan, pēc pirmās filmas daļas spriežot, tieši “uzvarošais noslēgums” varētu būt visiespaidīgākais visā ‘Kill Bill’ “seriālā” kā Tarantino tik mīļo un pārspīlēto asiņu, tā arī mūzikas ziņā, tomēr jau no pirmajām ‘Kill Bill, Volume 2’ skaņu celiņa taktīm, kurās filmas galvenā varone (Uma Thurman) apliecina savu kāri beidzot pieveikt mītisko ļaundari Bilu, šī aina nedaudz sašķiebjas. Un nav šeit ne miņas no Bībeles citātiem (‘Ezikiel 25-17’ no “Pulp Fiction”) vai citiem īpaši nervu šūniņas kutinošiem fragmentiem. Tas gan uzreiz neapzīmogo visu ierakstu. Par laimi, Tarantino, arī neradot sensāciju, iespējis izveidot pietiekoši interesantu mazpopulārās mūzikas izlasi – saundtreku šī gada vienai no lielākajām kulta filmām.

Albums, kurā blakus spējuši “izdzīvot” kā flamenko ģitāras un spāņu kristīgās mūzikas dziedājumi, tā arī kārtējā sirdi plosošā japāņu balāde (nu patīk Tarantino japāņu mūzikas eposi!) ‘Urami Bushi’, kas, šķiet, tulkojumā nozīmē “nenovīdīgais blūzs”, pārsteidz ar savu dažādību. Tomēr, atceroties ‘Kill Bill, Volume 1’ skaņu celiņu, kura laurus (vismaz lielāko daļu) patiesībā plūca tikai viens skaņdarbs – disku ieskandinošā Nensijas Sinatras himna ‘Bang Bang (My Baby Shot Me Down)’, pēc pirmās ‘Kill Bill, Volume 2’ noklausīšanās patiesi grūti atrast kādu tik lielisku un momentā “pielīpošu” muzikālu pieturas punktu. Tas savukārt apliecina tikai vienu – minētajam skaņu celiņam pēc idejas nav ne vainas, tomēr, atšķirībā no tā priekšgājēja, diemžēl līdz patstāvīgam un arī ārpus filmas konteksta baudāmam muzikālam mākslas darbam krietni pietrūkst.