Domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams, ka šis ir absolūti labākais disks, kuru jebkad klajā laidis „Gailītis G” mūzikas apgāds!

Pirms nepilniem pieciem gadiem iznākušais trio debijas albums ‘Oroboro’ toreiz piedāvāja latviešu mūzikas vidē vēl nedzirdētu skanējumu – šo to no ambient, šo to no new age, rezultātā radot ļoti specifisku, ārkārtīgi interesantu un nepieklājīgi mazu uzmanību izpelnījušos ierakstu, kurā velkamas spēcīgas paralēles ar atmosfērisko duetu „1 Mile North” vai Teksasas spacerock mūzikas projektu „Aix Em Klemm”. Īsāk sakot – nedaudz vilka uz Deivida Linča filmu skaņu celiņu pusi.

Jaunais albums ‘Pasaules pasakas’ par laimi lauž ieilgušo ignoranci no „Oroboro” puses, taču pārsteidz ar grupas jauno skanējumu. Kā jau izteic albuma nosaukums, šoreiz Andrejs Grimms, Žaks Beernaerts un Aleksandrs Maijers pievērsušies pasaules folkloras, šķiet, senākajai daļai – pasakām. Diskā iekļautas kopā astoņas dažādu tautu pasakas, sākot ar Ziemeļamerikas indiāņiem un beidzot ar Sibīrijas Sajānu kalnu tautas – Tofolāru pasaku, kuru reizēm ļoti smieklīgie, reizēm visai savdabīgie ierunājumi mijas ar dažādām vides un elektroniskām skaņām, ambient mūzikas stila elementiem, kas šoreiz ir daudz industriālāki, daudz elektroniskāki, nekā iepriekšējā albumā dzirdētie. ‘Pasaules pasakās’ dzirdamo drīzāk var asociēt ar savdabīgu Rodžera Horberija nepieradinātās mūzikas projekta „Alp” parafrāzi, kaut gan vēl joprojām „Oroboro” ir uzticīgi sev tik iemīļotajiem latviešu tautas instrumentiem – vargānam, dūcējam, akustiskajām ģitārām, pie kurām klausītājs paspēja pierast jau pirmā albuma laikā, kā arī, protams, lietuskokam. Patiesību sakot, tieši albumā izmantoto instrumentu saraksts parāda patieso „Oroboro” un ‘Pasaules pasaku’ garu, jo kura gan vēl latviešu grupa redzēta (vai dzirdēta) spēlējam kā uz āfrikāņu sanzas vai ūdensbungām, tā arī vienlaikus uz ģitāras futlāra vai bērnu cītaras „Pepjoločka”. Turklāt tas nav neizdevies joks – instrumentu sarakstā (kas ir gana apjomīgs – aizņem aptuveni trešo daļu albuma bukleta!) precīzi norādīti arī izmantoto plašu un lenšu atskaņotāju modeļi („Melodija 104”, „Tanberg” utt.), kā arī lietas, ko tikai ar ļoti bagātu iztēli apdāvināts cilvēks varētu izmantot skaņu radīšanai (fotoglancētāja plāksne, elektrokabeļa izolācijas caurule, krāsns durvis utt.).

Pasakas diskā nelasa profesionāli aktieri, arī albuma muzikālais noformējums tapis visnotaļ specifiskās vietās – Ķengaraga tipveida piecstāvu mājas dzīvoklī, Krāslavā – mājā pie dzelzceļa stacijas, Rīgā, Dzirnavu un Ganu ielas krustojumā un tamlīdzīgi, taču albums ir skaniski kvalitatīvs, absolūti oriģināls un ļoti dīvains ieraksts, kur pasakā ieplūst skaņas, kas pašas kļūst par savdabīgu pasakas daļu, izveidojot nepilnas septiņdesmit minūtes ilgu audiālu gleznu, kādu parādīšanās mūsdienu mūzikas vidē kļūst aizvien retāka.