Liverpūles zēni atgriežas jau kuro reizi, atgriežas „bez drēbēm, bez pogu caurumiem un peldbiksēm” – kā no mātes miesām nākuši!
Domāju, ka nebūšu vienīgais, kurš pēc šī diska noklausīšanās it kā nevilšus palūkojas kalendārā ar cerību, ka varbūt tomēr kopā ar mūžam jaunajiem „bītliem” ir atgriezies arī tas laiks, par kuru, šķiet, mūžam klīdīs leģendas un nostāsti… Tālie, rožainie septiņdesmitie!
Diemžēl laika vecis nekļūdīgi dara savu un neviens no mums jaunāks nekļūst, tomēr ir lietas, kuras brīnumainā kārtā dzīvo pāri tādiem materiālās pasaules terminiem kā gadi vai stundas. Viena no tādām ir „maģiskā angļu četrotne” (nu jau vairs tikai duets…), kura ne tikai pārdzīvojusi dažādu mūzikas stilu transformācijas un saplūdes n-tajās pakāpēs, kāpuši un krituši no čārtu tabulu pirmajām pozīcijām, tomēr allaž palikuši cilvēku prātos. Tā vien šķiet, ka „bītli”, gluži kā pirms pāris nedēļām kāda Vecrīgas klubā manītie „The Hommos” no Zviedrijas, visus šos garos trīsdesmit gadus ir bijuši iesaldēti, lai gaidītu pēc iespējas piemērotāku mirkli, lai atkal pasaulei atgādinātu par savu ģenialitāti. Un pasaule atkal ir pārsteigta!
Arī 21.gadsimtā bez „The Beatles” neiztikt. Un kas gan varētu būt vēl labāks veids kā pasaulei atgādināt „bītlu” vārdu par šo – vēlreiz klajā laist „The Beatles” pretrunīgāko ierakstu un pēdējo oficiālo grupas albumu ‘Let It Be’! Tiesa, kopš 1970.gada pasaulē šis tas ir mainījies, gan klausītāju spektrā un gaumē, gan arī tehniskajās iespējās, tāpēc diezgan likumsakarīgs ir fakts, ka arī albums ir tehniski pārstrādāts jeb, kā tagad moderni teikt – remāsterēts, savukārt diska nosaukumam pievienotais „naked” liek gaidīt no sen dzirdētās plates pavisam jaunas vēsmas. Daļēji gaidas tiek attaisnotas un Fila Spektora pārspīlēti pompozo simfoniskā orķestra aranžējumu vietā ‘Let It Be…Naked’ piedāvā „tīrus bītlus” – viņu saulainās, smalkās un nedaudz miltainās balsis parūpējas par muzikālu ekstāzi pusstundas garumā, kamēr albuma pavadījumā daudz spilgtāk nekā pierasts izceltas instrumentu, galvenokārt elektrisko ērģeļu, partijas, kas piedāvā palūkoties uz tiem „bītliem”, kas sešdesmito gadu noslēgumā, ieslēgušies Tvikenhemas kinostudijā, radīja teju vai episkas, taču tajā pašā laikā ļoti vienkāršas un dzīvespriecīgas roka himnas (‘One After 909’, ‘Get Back’), kurām nebija lemts pazust rokmūzikas ierakstu plauktos.
Iepriekš minētais rada lieliska ieraksta priekšstatu, ja vien… Ja vien „bītlu” sakopšanas un nopulēšanas talkā nebūt zaudēta liela daļa to burvības. Nezināmu iemeslu dēļ albuma skaņdarbi nav oriģinālajā kārtībā, ko papildina manas personiskas pretenzijas pret ‘Maggie Mae’ un ‘Dig It’ atstāšanu „aiz strīpas” un ‘Don`t Let Me Down’ iekļaušanu to vietā. Tiesa, arī tā ir lieliska un Lenona smeldzīgais vokāls nespēj atstāt vienaldzīgu, tomēr…tie nav tie „bītli”, kurus es cerēju šeit atrast. Situāciju nedaudz glābj Bonus CD ‘Fly On The Wall’, kurā dzirdami nerediģēti albuma ‘Get Back’ ierakstu sesijas fragmenti, kuros papildus dažādu dziesmu fragmentiem dzirdami jautri dialogi, ģeķīgas piebildes un viss pārējais, kas „bītlus” pavadīja ik uz soļa.
Tomēr, nedaudz esot pretrunā ar iepriekš teikto, jāsecina, ka ‘Let It Be…Naked’ ir šī gada gaidītākais ieraksts un, par spīti savam atšķirīgumam no oriģināla, spēj apburt gluži tāpat, kā toreiz – tālajā septiņdesmitajā. Tas šķiet neiespējami, bet fakts – viņi vēl joprojām ir aktuāli, moderni un interesanti!