Vai jūs spējat Marku, Tomu un Trevisu (a.k.a „Blink 182”) iedomāties tērptus smokingos, apmeklējam operu vai vienkārši dodamies uz skolas vecāku sapulcēm?
Grūti, patiesi grūti! Tomēr pēc jaunākā puišu studijas albuma ‘Blink 182’ noklausīšanās atliek vien piekrist daudzajiem mūzikas ekspertiem visā pasaulē un secināt – perversie Kalifornijas puiši ir izauguši!
Tiesa, albuma skaņdarbos nav ne miņas no operu pasāžām un ārijām vai tekstiem par skolas vecāku sapulču apmeklēšanu, toties šādas mūzikas autorus jau var sākt piedēvēt kategorijai „pieaugušais”. Jo līdz šim tā vien šķita, ka šī trijotne nekad nemainīsies, allažiņ spēs sasmīdināt pārpildītu stadionu ar jokiem, kas gandrīz vienmēr ir orientēti zem jostas vietas un dzīvi beigs kā absolūti outsaideri, nesaprastie, pagrīdnieki vai vismaz sabiedrības „melnās avis”.
Lieki piebilst, ka interese par jauno „blinku” albumu kopš brīža, kad atklātībā tika paziņots par tā atšķirīgumu no iepriekšējiem grupas albumiem, ir augusi aritmētiskā progresijā, tomēr pat pēc visa tā klausītājus nebeidz pārsteigt diska dažādība. Protams, vēl joprojām Treviss Barkers rada atomiskus, sekundes tūkstošdaļsitienu ritmus (!!!), joprojām dziesmas caurvij puišu viegli šļupstošās balsis (kuras galvenokārt tādas ir pateicoties neskaitāmajiem pīrsingiem – gan mēlēs, gan vaigos, gan lūpās…). Tomēr kā vēl nekad „Blink 182” pārsteidz ar dziesmu muzikālo kvalitāti. Albumā vērojama ietekme ne tikai no tādiem tīņu elkiem kā „Limp Bizkit” vai „Linkin Park”, bet papildus tam bieži tiek izmantoti hiphopa un breikbīta elementi, kas patīkami dažādo diska skanējumu un neapnīk. Visizteiktākais piemērs – dziesma „The Fallen Interlude”, kuras ievads ļoti atgādina kāda Snoop Dogg vai XZibit skaņdarba motīvu. Interesantas un „Blink 182” daiļradē vēl nedzirdētas šķiet ilgās instrumentālās dziesmu partijas – gan ievadi, gan starpspēles, kurās parādās ne tikai interesantas ritma pērles, bet arī lipīgas ģitārroka melodijas, kas, tā vien šķiet, speciāli piemeklētas, lai uz ilgu laiku iesēstos galvā un liktu vairākas dienas visās ikdienas gaitās skaļi dungot vienu un to pašu melodiju līdz apkārtējiem paliek slikti un viņi sāk aizrādīt par dungotāja vienveidīgo gaumi…
Saprotu, ka garāžrokam IR jāskan tā, it kā tas būtu tapis garāžā, tomēr nedaudz sliktu vārdu jāadresē diska skaniskajai kvalitātei, kas, manuprāt ir pārāk zema un, neatkarīgi no izmantotās skaņas aparatūras, daudzu dziesmu pavadījumu ataino kā vienkāršu un skaļu troksni, kurā nogrimst liela daļa mūzikas. Tomēr, par spīti tehniskām detaļām (atliek gaidīt, kad šo albumu izdos DVD-Audio formātā!), „Blink 182” ir ne tikai auguši paši, bet arī sapratuši, ka viņu patiesā auditorija arīdzan ir paaugusies un sākuši domāt nedaudz citādāk nekā pirms pāris gadiem, kad frāze „Everybody say f**k! Everybody say sh*t!” varēja satricināt ikvienu skolas diskotēku… Protams, arī šajā albumā netrūkst rupju rindu, tomēr… tas jau ir cits stāsts!