Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadu kopš Santamonikā, ASV no šīs pasaules atvadījās viens no tās lielākajiem brīnumbērniem, trompetists, komponists un neskaitāmu projektu iniciators un dalībnieks Mailzs Deiviss.

Kriss Botti pilnīgi noteikti nav tas mūziķis un trompetists, kurā šis džeza ģēnijs varētu būt pārmiesojies, taču viņš ir uz pareizā ceļa.

Botti, kura dzimtā puse ir Oregonas līdzenumi Ziemeļamerikas rietumos, savu ceļu džeza mūzikas pasaulē uzsācis Indianas mūzikas akadēmijā, kur iepazinies ar populāro saksofonistu Džordžu Kolemanu, kas savukārt sekmējis ļoti strauju jaunā talanta izaugsmi, par ko liecina 1995.gadā izdotais pirmais trompetista albums ‘First Wish’. Tiesa, ar diska parādīšanos atklātībā, skaidra kļūst Krisa Botti patiesā kaislība – džezfanks un džezpops, taču tā kā šo lauciņu jau astoņdesmito gadu sākumā bija iekarojis sietlietis Kenijs G, tad saprotama ir kritiķu vērtējumu atturība un jaušamā ignorance. Tikai 1997.gadā, kad par jauno mākslinieku ieinteresējas džeza ierakstu izdevniecība “Verve”, par Krisu Botti sāk parādīties arī plašāka rezonanse.

Jaunākais, pēc skaita sestais džeza trompetista albums, kā jau tā nosaukums liecina, ir dziļš un intīms ieraksts, kurā vietām vērojama arī Mailza Deivisa vai Vintona Marsalis ietekme. Visbiežāk tā parādās frāzējumā, ļoti spalgajās iespēlēs un improvizācijās, kas atklāj Krisa Botti profesionālo kvalitāti. Papildus oriģināliem autora sacerējumiem, diskā parādās arī dažas plaši pazīstamas džeza tēmas kā, piemēram, Ričarda Rodžersa ‘My Funny Valentine’. Tikai atzīstami vārdi ir sakāmi arī par albuma tituldziesmu ‘A Thousand Kisses Deep’ no Leonarda Koena (Leonard Cohen) repertuāra, kas ir uzskatāma par ļoti izteiktu šī diska pērli – Botti tik filigrāni un izjusti “aptamborē” dziesmas melodiju, ka, domājams, Koenam nebūs jākaunas par savas daiļrades “jauno skanējumu”.

Albumam nedaudz pietrūkst līdz patiesi labam produktam un, līdz ar to – arī līdz maksimālajam novērtējumam. Galvenā nepilnība ir bezpersoniskums, kas daudziem albuma klausītājiem neliks atkal un no jauna ķerties pie diska atskaņošanas. Jā, Botti ir talants un šis albums ir viens no interesantākajiem šā gada produktiem, taču brīžiem mūziķis šķiet pārāk dziļi iegrimis skaņu pasaulē. Tik dziļi, ka atpakaļceļa uz reālo pasauli vairs nav. Tomēr tas netraucē naktī traucoties cauri pilsētai un neona uguņiem zibot gar mašīnas priekšējo stiklu, paklausīties labu džezu.