Tas, šķiet, bija pirms nepilniem diviem gadiem… Viņu debijas albums ‘Is This It’ satricināja ne tikai viņu dzimto Ņujorku, bet visu pasauli un visas pasaules priekšstatus par garāžroku. Šķiet, bez viņiem nav iedomājama rokmūzika! Vai maz kāds atceras, kas garāžroka pasaulē norisinājās pirms “The Strokes” pieteica sevi pasaulei? Ģitārroks izklausījās tik tukšs, pliekans, savukārt tā izpildītāji atgādināja nodokļu inkasatorus vai svēto rakstu pārdevējus, kas ar pārspīlētu patosu balsī aicināja tautu viņiem uzticēties un sekot “līdz nāve mūs šķirs”…

Bet tas bija kādreiz. Pašreizējā realitāte ir sekojoša – ņujorkieši uz sava debijas albuma retorisko nosaukumu ‘Is This It’ ir atbildējuši ar vienbalsīgu NĒ un tautās laiduši savu otro plati. Tā izceļas ar interesantākām ritma partijām, breikiem un pārsitieniem, kas varbūt pietrūka “strouku” debijas albumā. Arī melodijas vairs nav tik paredzamas un vienādas, kādas tās (vietām) bija atrodamas viņu iepriekšējos darinājumos.

Ņujorkas piecinieks, laikam jau apzinādamies sev pievērstās uzmanības apjomu, ir krietni pacenties ne tikai ritma un melodiju ziņā, visādā ziņā atzīstami ir arī dziesmu teksti, kuros “The Strokes” ļoti konkrēti uzrunā klausītāju (“Wait / I`m not gonna give you a break / I`m not your friend” – dziesmā ‘Automatic Stop’). Protams, ja tas ir gatavs uzklausīt.

Gluži tāpat kā “The Strokes” debijas albums, arī šis ilgst tikai nedaudz vairāk par pusstundu. Tā teikt, “prieka mirklis bija īss, bet kodolīgs”. Varbūt puišiem mazliet vairāk vajadzētu abstrahēties no absolūtā ateisma savā daiļradē (“I never needed anybody”, “I`m sick of you / And that`s the way it is”). Pašpuiku imidža zaudēšana varētu nozīmēt grupas bojāeju, taču varbūt nemaz nevajag ik uz stūra atgādināt tautai, ka viņi ir “brīvi” un viņiem “nospļauties”? Tie, kam vajadzēja to saprast, jau sen ir atkoduši “The Strokes” burvību!