Vispirms laikam vajadzētu palīdzēt tai lasītāju daļai, kas par apvienību “Ideal Standard” dzird pirmoreiz un kam nav ne jausmas, kas ir Genādijs.

Visu pēc kārtas: aiz nosaukuma “Ideal Standard” ir aizslēpies Kaspars Rolšteins un Hardijs Lediņš. Ja par pirmo dzirdēts tikai tas, ka viņš ir filozofs, tad Lediņa vārds nav svešs ne lieliem, kas savulaik ir sekojuši līdz visām “NSRD” (“Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca”) un “Dzelteno pastnieku” aktivitātēm, ne maziem, kas ik pa brīdim “ģēniju” var sastapt kluba “Depo” deju zālē, liekot mūziku. Starp citu, ‘Genādija’ saistība ar “NSRD” ir jūtama arī skaņdarbu tekstos un noskaņā. Spilgts piemērs ir albuma otrais skaņdarbs ‘Sūdi’, kuram cauri vijas dīvainas skaņas, kas brīžiem atgādina veca modinātājpulksteņa atsperes tirkšķēšanu, bet brīžiem asociējas ar ko nedaudz rupjāku. Papildus ļoti jaukajam un jautrajam dziesmas tekstam (“Viss iekrita sūdos. Tad pienāca klāt Genādijs un teica: “Labdien, kungs. Ņebespokoitjes, ja viskrebu”), iespējams vilt paralēles ar “NSRD” pērli – dziesmu ‘Fridrihsons’ no albuma ‘Medicīna un Māksla’, kas, starp citu, pirms pāris gadiem tika no jauna izdots kompaktdiska formātā. Arī to caurvija lielākoties neartikulētas skaņas un kakofonija, kas radās, čīgājot kādā pamestā Kristapa ielas dzīvoklī atrastu čellu un vienlaicīgi mēģinot dziedāt. Rezultāts ir graujošs un katram “nepieradinātas mūzikas” cienītājam tas obligāti ir jādzird!

Vairāk nekā stundu ilgajā albumā, kas tapis Kaspara Rolšteina mājas ierakstu studijā laika posmā no 2001. līdz 2003.gadam Rolšteins un Lediņš klausītājam vēstī par santehniķa Genādija dzīvi un tās raibumiem (‘Laimīgais Genādijs’, ‘Genādijs klonē ceturto sievu’ utml.). Skaņas materiālam iedvesmu vīri ir smēluši grupas “King Crimson” ģitārista Roberta Fripa un ambient mūzikas vectētiņa Braiena Īno daiļradē.

Šāda veida mūziku, kādu “tautās laidis” Rolšteins un Lediņš, ir grūti raksturot un recenzēt kaut vai viena iemesla dēļ – tā īsti nav, ar ko šo elektroniskās mūzikas paveidu salīdzināt, kur meklēt to, kas ir “labāks” vai “sliktāks”, kaut gan stipri šaubos, vai šādās kategorijās spriest būtu pareizi. Jo tāpat vienmēr atradīsies kāds, kas šo mūziku nesapratīs, kas nosauks to par troksni (reiz kāda ierakstu veikala pārdevējs Neila Janga skaņu celiņu filmai “Mironis” nodēvēja par troksni!) un nevarēs saprast, cik lielā narkotisko un alkoholisko vielu reibumā ir jābūt, lai kaut ko tamlīdzīgu varētu klausīties, kur nu vēl radīt… Taču vienmēr būs arī kāds, kam tā šķitīs kā ļoti atzīstama pārmaiņa tik iesūnojušajā un paredzamajā ikdienā!