Un nevar Maikam Skineram nepiekrist - labākā mūzika jau radīta labi sen, labākās un radošākās reklāmas arīdzan spējam vairs tikai parodēt, bet paši braukājam mašīnās un dzīvojam dzīvokļos, kurus esam aizņēmušies no kādas ziemeļvalstu bankas. Tādas, lūk, pārdomas par dzīvi!
Dubultalbums, viens latviski, viens krieviski. Lieliska dzeja (Sergejs Timofejevs, Jānis Elsbergs, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš un Andris Akmentiņš), nevainojamas Kārļa Lāča melodijas (viņš to štelli pieprot), gūzma viesmūziķu (viss “TAT” sastāvs + vēl citi), taču pats galvenais - atzīstama dažādība žanros un patiesi kvalitatīvs Busuļa vokāls. Aizraujoši klausīties, pat tad, ja parasti Busuli nespējat ciest.
Šīsvasaras lipīgākais popalbums ir klāt! Pašu mājās klajā nākusi jau pirms gada, šī dāņu kolektīva debijas plate nesen kā ir ieraudzījusi arī Eiropas mūzikas tirgu un, līdz ar to, likusi tūkstošiem saldas, līdzi lēkājamas un kvalitatīvas popmūzikas cienītājiem sajūsmā sist plaukstas un “ieperošo” ritmu pavadījumā dīdīties ofisa krēslā no rīta līdz vakaram.
Vecum vecais stāsts par grupām, kurām tā - “nejauši sanāk” vienkārši graujoši daži singli, taču kurām tā arī nav lemts radīt viengabalainu, saturīgu dziesmu albumu.
Noteikti būs tādi, kas retoriski jautās: “Viņa arī dzied?”. Viņi visticamāk nebūs redzējuši, piemēram, to pašu ‘Lost In Translation’, kurā Skārleta eleganti izklaidējās kādā Tokijas karaoke bārā. Taču, ja runājam par šīs slavenās kinoaktrises debiju mūzikā - pirmo soloalbumu ‘Anywhere I Lay My Head’, kura lielāko daļu sastāda dižgara Toma Veita dziesmas jaunās skaņās, tad kā minimums jāatzīst - tā jau vairs nav nekāda karaoke.