Pirmkārt jau jāapsveic “Sigur Ros” ar, šķiet, pirmo albumu savā karjerā, par kuru pilnīgi visa mūziku mīlošā auditorija uzreiz “nešpricē biksēs mazās porcijās”. Iespējams, vīzdegunīgs, taču gana atbilstošs uzsaukums priekš grupas, kuras mūzika, reiz patiesi maz-pamanīta un nenovērtēta, jau kādu laiku ir apaugusi ar kiču un iekļaujama “grēks-nezināt-skaitās-stilīgi-klausīties” kategorijā. Tas nenozīmē, ka es vai tu šo grupu uzlūko tieši šādi – ir runa par tendenci, kad cilvēki neiedziļinās mūzikā, kurā izņēmuma kārtā (uz vispasaules popkornizācijas fona) IR vērts ieklausīties arī mazliet rūpīgāk.
Continue reading Sigur Ros ‘Með suð í eyrum við spilum endalaust’ (4/5)
