Kāds gudrs cilvēks ar segvārdu “Uģis” kādā interneta portālā par Brāļu Galaheru šībrīža un līdzšinējām gaitām izteicās tā: “Oasis nekad neko īpaši jaunu nav piedāvājis. Pārsvarā nožēlojama 5. pakāpes Bītlu kopija. Vienīgais, kas viņiem izdevās, bija trāpīt ar šo pieeju laikā, kad briti bija noilgojušies pēc kāda glābēja.” Viedi vārdi, kas vēl viedāki kļūst, kaut epizodiski iesviežot ausi dižo vīru septītajā albumā.
AIR Rīgā. Foto: F64
Katru gadu, kopš vien rakstu recenzijas, tieši rudens ir tas laiks, kad nevilšus, ne īsti gaidīts ne negaidīts pēkšņi klajā nāk viens albums, kas spēj ieintriģēt un pārsteigt pietiekoši lielā mērā, lai decembrī ieņemtu ļoti augstu vietu gada muzikālajā “kopvērtējumā”. Prātā šādi iespiedies gan “The Knife” EP, gan “Magyar Posse” pēdējais izdevums, gan, protams, Keitas Bušas dubultnieks. Šobrīd izskatās, ka par šī gada “balto zvirbuli” varētu kļūt viens no abiem šonedēļ klajā laistajiem Ņujorkas “dream pop” grupas “Mercury Rev” diskiem. Vai abi. Bet par to vēlāk.
Albums, kas, izdots zem “Dresden Dolls” vārda, sagādātu šim neapšaubāmi par zemu novērtētajam kolektīvam pasaules slavu.
Un nevar Maikam Skineram nepiekrist - labākā mūzika jau radīta labi sen, labākās un radošākās reklāmas arīdzan spējam vairs tikai parodēt, bet paši braukājam mašīnās un dzīvojam dzīvokļos, kurus esam aizņēmušies no kādas ziemeļvalstu bankas. Tādas, lūk, pārdomas par dzīvi!